Arbitrāža (šķīrējtiesa) ir strīda izšķiršanas metode, iesaistot vienu vai vairākas neitrālas trešās puses, kuras parasti pašas izvēlas strīdā iesaistītās puses un kuru lēmums ir saistošs.[8,100] Izšķir pastāvīgās arbitrāžas, kas pastāvīgi darbojas noteiktā pilsētā un izmanto savas procesuālās normas, un ad hoc arbitrāžas, kuras izveido tikai viena strīda izšķiršanai. Pastāv arī t.s. piespiedu arbitrāžas (compulsory arbit-rations), kuras pieprasa vai pusēm uzspiež likums.
Strīdā iesaistītajām pusēm saistoši ir kā starptautiskās tiesas, tā arī arbitrāžas lēmumi, tāpēc starptautiskajās tiesībās arbitrāža ir līdztiesīgs starptautiskās justīcijas veids. Arbitrāžas īpatnība ir tā, ka tās sastāvu, pielietojamās procesuālās un materiālās normas izvēlas pašas strīdā iesaistītās puses. Turpretim starptautiskās tiesas process notiek pastāvīgā tiesas institūcijā, kurai ir pastāvīgs sastāvs, kas darbojas, balstoties uz savām pastāvīgajām procesuālajām normām, un pielieto materiālās starptautisko tiesību normas.[9,68-69]
1. Arbitrāžas, kā starptautisko strīdu izšķiršanas metodes vēsturiskā attīstība
Arbitrāža ir vissenākais no vecākajiem pasaulē lietotajiem starptautisko strīdu izšķiršanas veidiem. To jau Senās Grieķijas pilsētvalstīs lietoja attīstītas strīdu izšķiršanas sistēmas ietvaros, turklāt grieķi bija noslēguši arī daudzus starpvalstu šķīrējtiesas pakalpojumus citam grieķu pilsetvalstim.…