Starptautiskā kārtība pēc Otrā pasaules kara

Nobeigums
1952. gada martā J. Staļins nāca klajā ar savu miera notu, kurā piedāvāja sākt risināt pēckara posma noregulējuma svarīgākās problēmas, to skaitā Vācijas apvienošanas jautājumu. Rietumi šo iniciatīvu novērtēja kā ķīļa dzīšanas politiku starp sabiedrotajiem, kā mēģinājumu vājināt saites ar VFR. J. Staļina nota bija nelaikā, jo Rietumu valstis, visu aptverot, saprata, ka tās var vairāk zaudēt nekā iegūt. Jāatzīst, ka arī citas izdevības, kas radās pēc J. Staļina nāves abu sistēmu attiecību uzlabošanā, tika palaistas garām. Diezgan kritiski tiek vērtēts pirmais pēckara laika atkusnis Austrumu un Rietumu attiecībās, kas iezīmējās 50. gadu vidū. Ženēvas samits savā ziņā bija kā tāda psiholoģiska atslodze abām pusēm pēc desmit gadu nepārtrauktas konfrontācijas.
Nedomāju, ka pietiekoši izsmeļoši esmu salīdzinājusi šo Rietumu autoru darbus par pasaules kārtību pēc II Pasaules kara līdz 1955. gadam, tomēr ir iegūtas jaunas zināšanas tieši „aukstā kara” periodizācijas mēģinājumos. Šis bija pietiekoši darbietilpīgs darbs.
Ir jūtamas nelielas atšķirības autoru darbos, bet kā jau Rietumu autori, tomēr lielā mērā domas sakrīt: par to pašu bipolāro pasauli, Padomju agresiju un ASV pūliņus glābt pasauli no komunisma draudiem, bruņošanos un kodolieročiem. Varbūt derētu nedaudz lielāka vienotība periodizācijas jautājumos, tomēr nevar precīzi izdalīt vienu periodizācijas principu, ir jāsastopas ar vairākiem iespējamajiem variantiem.
Lai izprastu vēsturi šādi veidoti darbi pat ir vēlami, lai spētu ne tikai ģenerēt vienu viedokli, bet, lai arī iepazītos ar citiem viedokļiem. Bija daudz iespēju izbeigt šo bruņošanās sacensību pēc II Pasaules kara, tomēr neviens nespēja piekāpties, jo bija jau tikai 2 varianti: vai nu ASV demokrātija vai Padomju Savienības komunisms.

…