NOBEIGUMS
Detalizētāk iepazīstoties ar 1994. gadā īstenotā Ruandas genocīda vēsturi un tā aspektiem starptautisko publisko tiesību kontekstā, īpaši konflikta rezultātā pieņemto ANO Drošības padomes lēmumu veidot īpašus tribunālus efektīvai noziegumu pret cilvēci iztiesāšanai, jāsecina, ka:
1) Lai gan ANO uzdevums ir uzturēt starptautisko mieru un drošību, veicot efektīvus kolektīvus pasākumus, lai nepieļautu un novērstu miera apdraudējumu, apspiestu agresijas aktus vai citus miera pārkāpumus un saskaņā ar taisnīguma un starptautisko tiesību principiem mierīgiem līdzekļiem noregulētu un atrisinātu starptautiskus strīdus un situācijas, kas var kļūt bīstamas, izjaucot mieru, šo organizāciju bieži kritizē par nespēju sasniegt tās Statūtos minētos mērķus. Kaut gan Ruandā jau pirms konflikta, kas risinājās vienlaikus ar militārām darbībām, un paša konflikta laikā darbojās ANO Palīdzības misija Ruandai (UNAMIR), ANO kopējā darbība nespēja novērst valstī briestošo humāno katastrofu un tās milzīgos upurus. Tāpēc Ruandas konfliktu nereti min kā pierādījumu ANO nekonsekvencei un nespējai efektīvi rīkoties;
2) ANO Statūti ir vienīgā vienošanās par organizācijas darbības principiem, taču to formulējumi nereti ir izrādījušies pārāk neskaidri, plaši vai dažādi interpretējami. ANO dalībvalstu vidū pastāv atšķirīga nostāja par diviem sensitīviem starptautiskās politikas elementiem, kas tajā pašā laikā ir būtiski starptautiskās politikas principi, – valstu tiesības lietot spēku un to tiesības iesaistīties cilvēktiesību vai citu līdzīgu jautājumu risināšanā citu valstu jurisdikcijā. Ruandas konfliks ir viens no tiem, kuru ANO nespēja ne novērst, ne atrisināt – tas beidzās, faktiski atbildot “uz spēku ar spēku”, iesaistoties bruņotām tutsi grupām no citām reģiona valstīm. ANO Drošības padome neizmantoja tās statūtu VII nodaļā noteiktās iespējas pilnvarot militāra spēka lietošanu, lai novērstu konfliktu Ruandā, tomēr Ruandas konflikts izrādījās nežēlīgs pamudinājums ANO rīkoties jau pēc tā beigām un iniciēt īpašu tribunālu veidošanu, lai izmeklētu noziegumus pret cilvēci un sodītu vainīgos šo noziegumu pastrādātājus;
3) Ruandas konflikta rezultātā izveidotais Ruandas tribunāls pierādīja savu efektivitāti un pirmoreiz cilvēces vēsturē tika panākts apsūdzošs spriedums par genocīda noziegumiem, kā arī definēts, ka mērķtiecīga izvarošana ir noziegums pret cilvēci, bet seksuālā vardarbība – viens no genocīda veidiem.
…
