Starptautiskās jūras tiesības ir tiesību normu kopums, kas nosaka ūdensteritoriju tiesisko statusu un regulē ar to pētīšanu un izmantošanu saistītus starpvalstu attiecības.
Pasaulē jūras tiesību pirmsākumi meklējami vēl deviņus gadsimtus pirms mūsu ēras Rodas salā Vidusjūrā. Pasaulē jūras tiesību pirmsākumi meklējami vēl deviņus gadsimtus pirms mūsu ēras Rodas salā Vidusjūrā. Rodiešu jūras tiesības pārņēma romieši, no tiem Itālijas un Spānijas pilsētvalstis agrajos viduslaikos un tālāk jau Oleronas sala (Francija) XII gs. Hanzas savienības pilsētas XIII gs. jau pārņēma Oleronas jūras tiesības, papildinot tās ar vietējas izcelsmes normām. Hanzas savienības mātes pilsētu normas jau pārņēma to meitaspilsētas, tajā skaitā arī Rīga. Šīs tiesību normas neradīja un nekodificēja publiskās varas pārstāvji, bet tās bija gadu simtiem un pat tūkstošiem ilgi attīstījušās paražu tiesību normas - lex mercatoria (tirgoņu tiesības). Liela daļa šo normu, ņemot vērā zināmas modifikācijas, turpina pastāvēt un darboties vēl mūsdienās gan kā starptautiski unificētas nacionālo jūras tiesību normas, gan saglabājot savu paražu tiesību raksturu. Sākotnēji jūras tiesības uz paražu tiesību pamata regulēja kuģniecības, vēlāk - jūras kara, mazāk— zvejniecības tiesības. Pakāpeniski tās sāka reglamentēt arī zvejniecību, bet, attīstoties tehnoloģijai, ari jūras dibena resursu ieguvi. Līdz ar kara tehnikas attīstību jūras tiesības sāka reglamentēt arī sarežģītus jūras kara un bruņojuma izvietojuma jautājumus. Arī mūsdienās paražas nenozaudēja savu nozīmi, tomēr palaižot priekšgalā starptautiskus līgumus.
Jūras tiesības regulē starptautiskās publiskās, starptautiskās privāttiesības un valstu iekšējās tiesības. Tās kodificēja jau senajos laikos romiešu tiesībās, viduslaikos — dažādos kodeksos.
Mūsdienās pirmais lielais solis jūras tiesību kodifikācijā bija ANO Starptautisko tiesību komisijas mēģinājums kodificēt daudzpusējās konvencijās lielus starptautisko tiesību segmentus. Tā pirmās un otrās Ženēvas jūras tiesību konferences rezultātā 1958. gada 29. aprīli pieņēma šādas Ženēvas jūras tiesību konvencijas: "Par teritoriālo jūru un piegulošo zonu", "Par atklāto jūru", "Par kontinentālo šelfu" un 1960. gadā "Par zvejniecību un dzīvo resursu aizsardzību atklātā jūrā". Šis konvencijas pagaidām ir spēkā, tās ratificējušas daudzas valstis, taču līdz 1982. gadam nav ratificējušas trīs ceturtdaļas valstu. Līdz 1991. gadam šis konvencijas bija ratificējušas attiecīgi 49 (1994. gadā), 58, 54 un 36 valstis.…
