Vispārīgā veidā starptautiskās organizācijas var definēt kā institucionālas struktūras, kas izveidotas starp neatkarīgām valstīm uz līguma pamata.
Pirmās starptautiskās organizācijas tika izveidotas 19.gs. Eiropā. Pirmā organizācija, kuru varētu uzskatīt par starptautisku, bija 1815. gadā dibinātā Reinas Centrālā navigācijas komisija.
Starptautisko organizāciju mērķi ir saistīti ar starptautiskās sadarbības veicināšanu tādās jomās kā:
diplomātija,
valstu drošība,
likumdošana,
ekonomiskā
sociālā attīstība,
tirdzniecība.
Politikas zinātnē starptautisko organizāciju raksturojumā parasti tiek akcentētas trīs pazīmes:
tās ir nacionālu valstu īstenotās politikas instruments;
sistemātiskas valstu politiskās uzvedības pārveidotājas;
autonomas starptautiskās politikas veidotājas.
Starptautiskās organizācijas var iedalās:
valstiskās
sabiedriskās jeb nevalstiskās
Starptautisko organizāciju novērtējumā izdalāmi divi raksturīgākie viedokļi. Pēc viena no tiem, starptautiskā organizācija tiek skatīta kā prototips vispasaules vadībai, pēc otra, - kā simbols šaurām un vienpusīgām valstu interesēm, kas starptautiskām organizācijām piešķir to izteiktāko iezīmi – efektivitātes trūkumu. Politikas pētniekus joprojām māc šaubas par to, vai starptautiskās organizācijas ir valstīm līdzīgi starptautisko attiecību autonomi aktieri juridiski noteiktā darbības laukā.
Starptautisko organizāciju loma laika posmā pēc Otrā kara ir pieaugusi, jo „Aukstā kara” izbeigšana un divpolu pasaules modeļa sagraušanā izšķirīga loma bija starptautiskām organizācijām – NATO, EDSA un ES, kas nodrošināja līdzsvarotu notikumu attīstību un atturēja valstis no ekstrēmas politikas. Šodien starptautiskās organizācijas ir tās, kas Eiropas valstīm sniedz drošības garantijas un ir jaunas drošības sistēmas.
Mūsdienās Starptautisko organizāciju skaits ir skaitāms simtos. Latvija ir dalībvalsts daudzām šādām organizācijām ( skat 1. pielikumu). Es uzrakstīšu par dažām svarīgākajām starptautiskajām organizācijām. …
