Starptautiskās jūras tiesības ir viena no starptautisko tiesību sastāvdaļām. Savukārt, starptautiskās tiesības vispār ir līgumu un paražu tiesību principu un normu kopums, kas reglamentē starptautiskās attiecību kārtību, kas izstrādāta valstu sadarbības rezultātā. Šie principi un normas regulē publiski tiesiskās attiecības starp šo tiesību subjektiem un arī ar tiesību subjektīvu apveltītām reformām un veidojumiem. Katram subjektam ir valsts iekšējās tiesības, kurām jābūt izstrādātām saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
Jūras tiesībās ir daudz jautājumu, kas tiek regulēti ne tikai ar iekšvalsts tiesībām, bet ar starptautiskajām tiesībām. Galvenā attiecību problēma ir valsts teritorijas savstarpējā norobežošana. Katrai valstij kā starptautisko tiesību subjektam ir nepieciešami 3 elementi:
teritorija,
iedzīvotāji,
konstitūcija.
Pasaulē jūras tiesību pirmsākumi meklējami vēl deviņus gadsimtus pirms mūsu ēras Rodas salā Vidusjūrā. Rodiešu jūras tiesības pārņēma romieši, no tiem Itālijas un Spānijas pilsētvalstis agrajos viduslaikos un tālāk jau Oleronas sala (Francija) XII gs. Hanzas savienības pilsētas XIII gs. jau pārņēma Oleronas jūras tiesības, papildinot tās ar vietējas izcelsmes normām. Hanzas savienības mātes pilsētu normas jau pārņēma to meitaspilsētas, tajā skaitā arī Rīga. Šīs tiesību normas neradīja un nekodificēja publiskās varas pārstāvji, bet tās bija gadu simtiem un pat tūkstošiem ilgi attīstījušās paražu tiesību normas — lex mercatoria (tirgoņu tiesības). Liela daļa šo normu, ņemot vērā zināmas modifikācijas, turpina pastāvēt un darboties vēl mūsdienās gan kā starptautiski unificētas nacionālo jūras tiesību normas, gan saglabājot savu paražu tiesību raksturu.
Darba uzdevums ir raksturot Starptautisko jūras tiesību vēsturisko attīstību kopumā un atsevišķi Latvijā, jo Latvija ir ieņēmusi redzamu vietu pasaules jūras tiesību attīstības vēsturē. …
