Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (1948); 2) Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1966) paredz saistības valstīm nodrošināt savā teritorijā plašu civilo un politisko tiesību kompleksu (aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības, tiesības piedalīties valsts pārvaldībā, vienlīdzību likuma priekšā, personas un dzīvokļa neaizskaramību, apziņas brīvību utt.). Pakts stājās spēkā 1976.gada martā; 3) Starptautiskais pakts par ekonomiskām, sociālām un kultūras tiesībām (1966). Saskaņā ar šo paktu valstīm jānodrošina savā teritorijā plaša kompleksa ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības indivīdiem, ieskaitot tiesības uz darbu, atpūtu, izglītību, sociālo nodrošināšanu, mājokli, veselības aizsardzību, līdzdalību kultūras dzīvē. Pakts stājās spēkā 1964.gada janvārī.
Tāpat cilvēka tiesību svarīgi starptautisko normu avoti ir Konvencija par genocīda noziegumu novēršanu un sodīšanu par tiem ( spēkā kopš 1951.gada janvāra), Konvencija par noilguma termiņa nepiemērošanu kara noziegumiem pret cilvēci (spēkā kopš 1970.gada novembra), Konvencija par cīņu pret tirdzniecību ar cilvēkiem, Konvencija par sievietes politiskajām tiesībām u.c.
Tātad cilvēka tiesību un pamatbrīvību respektēšanas principa imperatīvā daba izpaužas tādējādi, ka valstīm – attiecīgo starptautisko aktu dalībniecēm – jāgādā, lai viņu iekšējo (nacionālo) tiesību normas par cilvēka (pilsoņa) tiesībām nebūtu pretrunā ar viņu starptautiskajām saistībām, lai tās nodrošinātu godprātīgu to starptautisko saistību realizāciju cilvēktiesību jomā. Valstīm pilnā apjomā ir jānodrošina starptautiskajos aktos ietverto cilvēka tiesību un pamatbrīvību īstenošana. Tās var dot arī jaunas idejas šī starptautiski tiesiskā principa tālākai progresīvai attīstīšanai.
Godprātīgā starptautisko saistību pildīšana (pacta sunt servanda) . Šo principu formulēja baznīcas koncils Kartahenā. Pacta sunt servanda ir pats senākais starptautisko tiesību princips, bez kura atzīšanas nav iespējama starptautisko tiesību pastāvēšana.
Mūsdienās princips pacta sunt servanda stiprina valstu līgumiskās attiecības politikā, ekonomikā, kultūrā un citās jomās. Principa universālais, imperatīvais juridiskais spēks ir nostiprināts ANO Statūtos un 1969.gada Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām. Arī Helsinku konferences Nobeiguma aktā ir ietvertas normas, saskaņā ar kurām dalībvalstis apņemas godprātīgi pildīt tās savas saistības, ko nosaka to atzītās starptautiskās tiesības, - saistības, kas izriet no vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem un normām, un saistības, kas izriet no starptautiskajām tiesībām, attiecīgajiem līgumiem vai citiem nolīgumiem, kuros tās ir dalībnieces. Nobeiguma akts nosaka, ka dalībvalstis, ‘’īstenodamas savas suverēnās tiesības, to skaitā tiesības izdot savus likumus un administratīvos noteikumus, piemērosies savām juridiskajām saistībām saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; turklāt tās pienācīgi ievēros Apspriedes par drošību un sadarbību Eiropā Nobeiguma akta noteikumus’’. Gadījumā, ja ANO valstu saistības saskaņā ar ANO Statūtiem ir pretrunā ar kāda līguma vai cita starptautiska nolīguma noteiktām saistībām, lielāks spēks saskaņā ar ANO Statūtu 103.pantu ir valstu saistībām, ko nosaka Statūti.
…
