Vēzis skar katru trešo Eiropas iedzīvotāju, un Latvija nav izņēmums. Vēzis rada bažas visiem, un mūsu valstī gandrīz nav nevienas ģimenes, kuru nebūtu skārusi kāda no vēža formām. Diagnoze – vēzis liek mūsu sirdīm bailēs sarauties, turklāt šīs bailes ir bīstamas, jo tās nereti izraisa sabiedrībā neadekvātu reakciju (1).
Ik dienas saskaroties ar onkoloģiskajiem pacientiem un viņu tuviniekiem aizvien no jauna nākas atzīt, ka vairumā gadījumu priekšstats par vēzi kā slimību, tā ārstēšanu un sekām ir visai neskarts. Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka pasaulē 2004. gadā primāri vēzis diagnosticēts 10.6 miljoniem cilvēku, bet 2020.gadā šis skaitlis varētu sasniegt 16 – 20 miljonus. Krūts (piena dziedzera) vēzis ir visbiežāk sastopamā vēža forma sievietēm Latvijā (tāpat kā daudzās Rietumu vai Ziemeļvalstīs). Krūts vēzis lielākajā daļā pasaules valstu, ieskaitot Latviju, sieviešu ļaundabīgo slimību grupā ieņem pirmo vietu. Pēdējo desmit gadu laikā pasaulē saslimšana ar krūts vēzi pieaug vidēji par 2% gadā. Eiropā krūts vēzis diagnosticēts katrai devītajai sievietei, gadā - aptuveni pusmiljonam sieviešu. Latvijā ik gadu šo audzēju konstatē vidēji 1000 sievietēm, bet katru gadu no krūts vēža mirst aptuveni 400 (1.tab.). Gadu gaitā vērojams slimības gadījumu pieaugums. 2003. gadā krūts vēzi konstatēja 936, 2004. gadā – 1044, bet 2005. gadā – 944 sievietēm (3).
Agrīnajās stadijās krūts vēzi diagnosticē aptuveni 63 procentiem sieviešu, pārējām — vēlīnās stadijās, ar ko var izskaidrot lielo mirstību — vidēji 440 slimnieces katru gadu. Latvijā augstākā mirstība no krūts vēža laika posmā no 2002.-2006. gadam bija vecuma grupā pēc 60 gadiem. Kopumā tika konstatēti šādi rezultāti: 2002. gadā mirstība bija 34.1 gadījums, 2003. gadā 33.5, 2004. gadā 37.0, 2005. gadā 34.9, bet 2006. gadā 38.2 nāves gadījumi uz 100 000 sieviešu (RAKUS LOC Vēža reģistra dati).
Tradicionālā papildu metode krūts vēža ārstēšanā ir staru terapija (apstarošana). Tā pēdējo gadu laikā ir attīstījusies, kļuvusi precīzāka – precīzāk tiek noteiktas apstarojamā lauka robežas, vajadzīgā staru doza, apstarošanas dziļums, tā pasargājot blakus esošos audus vai orgānus no kaitīgās staru iedarbības.
Kā jebkuru ārstēšanu, arī apstarošanu dažas pacientes pacieš vieglāk, citas smagāk. Tēmu izvēlējos, jo strādājot ikdienā ar pacientiem, kuriem ir krūts vēzis, saskaros ar tādu problēmu, ka pacienti baidās runāt un, kur nu vēl jautāt kādu jautājumu par staru terapiju vai par izjūtām pirms un pēc šīs terapijas. Pētot literatūru, var secināt, ka jau no Hipokrāta laikiem sengrieķu ārsti saskārušies ar slimnieku nepamatotām bailēm, tāpat kā mēs sastopamies šodien.…
