1.1. Statistikas jēdziens
Termins „statistika” ir cēlies no latiņu vārda „status”, kas nozīmē „noteikts lietu stāvoklis”. Statistikas termins ir ļoti plašs. Pašreiz to lieto trijās nozīmēs:
1. Ar statistiku saprot īpašu praktiskās darbības nozari, kura statistiskos datus iegūst, apstrādā un analīzē un raksturo atsevišķu uzņēmumu, nozaru, reģionu, valsts sociālekonomisko attīstību.
2. Ar statistiku saprot zinātni, kura izstrādā statistikas praksē izmantojamus teorētiskos atzinumus un metodes.
3. Ar statistiku saprot statistiskos datus, kas uzrādīti uzņēmumu, organizāciju, nozaru pārskatos, publicēti krājumos, atspoguļoti periodikā.
Statistikas īpatnība ir tā, ka statistiskie dati tiek apkopoti kvantitatīvā formā, tas ir, statistika „runā skaitļu valodā”, atspoguļojot sabiedriskās parādības visā to daudzveidībā.
Statistiskie dati raksturo pētāmās parādības stāvokli, līmeni, tās attīstību konkrētajā laikā un vietā, kā arī kvalitatīvās pārmaiņas attīstības procesā.
Jāatzīmē, ka, nosaucot to vai citu statistisko rādītāju, vienmēr tiek norādīts:
kāda parādība tiek pētīta;
laiks un vieta, kuras robežās parādība novērota;
kādās mērvienībās tiek izteikts parādības lielums.
Piemēram, 2003. gadā 31.martā iedzīvotāju skaits Rīgā bija 737.614 cilvēki. Tātad pētītā parādība ir iedzīvotāju skaits; laiks – 2003. gada 31. marts; vieta – Rīga; mērvienība – cilvēki.
1.2. Statistikas vēsture
Statistikas attīstībai ir senas saknes.
Saimnieciskajām un kara vajadzībām jau cilvēces vēstures senākajos periodos bija vajadzīgi dati par iedzīvotājiem, zemi, mājlopiem, iedzīvotāju mantisko stāvokli.
Ar mērķi ievākt nodokļus tika organizēta iedzīvotāju skaitīšana. To veica Senajā Ķīnā, Senajā Romā, Ēģiptē un citur.
Piemēram, Ķīnā vairāk nekā divus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras notika iedzīvotāju skaitīšana pēc dzimuma un vecuma, kā arī tika vāktas ziņas par iedzīvotāju mantisko stāvokli, lauksaimniecības un rūpniecības stāvokli.
…
