Jau no XVII gadsimta tika paredzama feodālās sistēmas krīze. Feodālo attiecību attieksme traucēja valsts kā tādas attīstību. Jaunais kapitālistiskais virziens, kas sasniedza Krieviju neatlaidīgi ieurbās arvien dziļāk tās visās dzīves jomās tai skaitā ekonomikā, politikā un arī tiesībās. Tika sasniegti panākumi arī saimnieciskajā dzīvē. Aizvien vairāk tika izmantotas mašīnas, palielinājās sējumu platības, attīstījās tekstilrūpniecība. Līdz ar vispārēju izaugsmi – progresē arī cilvēku izpratne par tiesisku valsti un dzīvi tajā. Rodas vadoņi, cilvēki, kas spēj mainīt vai arī kardināli mainīt pastāvošās tiesību iekārtas.
XIX gs. pirmajā pusē strauji aug pilsētas, attīstās rūpniecības (īpaši kalnu rūpniecība), metālapstrādes rūpniecība, tekstilrūpniecība. Aug algotu darbinieku skaits, pieaug dažādu jaunu nodarbību skaits. Šis rādītājs, kā arī plašā mehanizācijas pielietošana un manufaktūru pārvēršanās par fabrikām 30 – 40 gados lika pamatus rūpniecības revolūcijai Krievijā.
Kapitālistisko attiecību attīstība un feodālās sistēmas krīze izsauca plašas nekārtības un cīņas iedzīvotāju klašu starpā.
Visi šie notikumi izraisa dziļu nesaprašanos, kā arī vajadzību pēc jaunām tiesību normām un tiesību kodifikācijas. Runājot par Krievijas tiesību reformu XIX gs., man šķiet, ir nepareizi runāt par visu šo laika posmu, kā par vienu veselu. Pamatoju savu uzskatu ar to, ka situācija kāda valdīja gadsimta pirmajā un otrajā pusēs bija atšķirīgas. Proti XIX gs. pirmajā pusē dominēja absolūtisms, kur vara pār valsti un tās kontroles institūcijām koncentrējās monarha rokās. Toties gadsimta otrajā pusē sāk veidoties jauns valstisks virziens – buržuāzija, kapitālisms ar savām īpatnībām un arī prasībām. Buržuāziskās attiecības ir arī iemesls tālākām izmaiņām Krievijas tiesību reformas gaitā.
…
