Par mieru tāpat kā par daudz ko citu ir sava cena, ko, viņaprāt, noteikti ir vērts maksāt. Jo cilvēkam neviena no cenām, ko nāktos maksāt par dvēseles mieru, nav tāda, ko nāktos maksāt no tā, kas patiesībā pieder pašam jeb, kas ir atkarīgs no tevis. Viss, ar ko tu vari maksāt, ir lietas, kas nav tavā varā, un nav iemesla, kāpēc sava patiesā dvēseles miera labā (gandrīz vienīgais kas ir tavā varā) nebūtu vērts maksāt ar ko svešu. Kāds izlējis visu tavu eļļu? Kāds tev nozadzis pēdējo vīna lāsi? Tad iedomājies: tik liela ir maksa par dvēseles mieru, tik liela ir maksa par neuztraukšanos. Par pliku velti nedod neko. Vēl pēdējā nozīmīgā tehnika manā uztverē, kas šķita ļoti efektīva stoiciska miera trenēšanai ir Senekas uzskats par to, ka regulāri ir jādomā par nāvi. Domājot par nāvi, kas būtībā cilvēka dabai šķiet pats šausminošākais un tai gatavojoties, cilvēku vairs nenomoka bailes no mazākām un nenozīmīgākām lietām. Tā viņš pakāpeniski spēj atbrīvoties no sīkākām bailēm, līdz visbeidzot viņa mieru nespēj satricināt arī domas par nāvi. Cilvēku, kurš ar savu attieksmi ir pakļāvis nāvi, neviens nespēj pakļaut. [...] Ja nāve neizsauks izbrīnu, tad nekas cits nepārsteigs un nemulsinās cilvēku. Miera trenēšanai un tā sasniegšanai vēlīnās stojas filosofi atvēl nozīmīgu lomu savos ētikas apcerējumos.
Manuprāt, tieši šī tiekšanās pēc stoiciskā miera, pēc ataraksijas ir viena no tām divām parādībām, kas visspilgtāk un saprotamāk iezīmē vēlīnās stojas pasaules skatu un to, kādam vajadzētu būt indivīdam tajā. Līdztekus šim stoiciskajam mieram un tiekšanās pēc tā ir atzīmējams visas stoa ētikas pamats – tikumības ievērošana, no kuras arī izriet visi tālākie uzskati un vingrinājumi. Tādejādi var runāt par pamatu visai stoa dzīves filosofijai, kas ir tikumība un gala rezultātu, kas ir neafektējamība jeb stoiķa miers.
…
