Stoicisms ir filozofijas novirziens. Aptuveni vienā laikā ar Epikūra mācību 3. gs. pr. Kr. Rodas rodas helēnisma laikmeta otra ietekmīgākā skola – stoicisms. Par tās pamatlicēju uzskata Zēnonu (ap 333 – 262 pr. Kr.) no Kitijas Kiprā. Ar stoicismu asociējas arī tādi cilvēki kā Krispijs, Klemantīns, Cicerons, Marks Aurēlijs un Ekliptets. Stoiķu filozofijai parasti liek kontrastā Epikūrismam.
Zēnons mācīja no slavenās stoa poikile (galerijā, kuru rotāja Polignota freskas) no kura tad arī viņa filozofija ieguva tās nosaukumu. Centrālais viņa mācībā bija tas, ka morāles likums ir tas pats, kas dabas likums. Sākotnējā stadijā, Stoicismu uzskatīja par kustību virzītu atpakaļ uz dabu, kura ir kritiska pret māņticību un dažādiem tabu. Filozofijas lauks aptvēra arī jautājumus par sāpēm un nelaimēm, labajiem un sliktajiem notikums dzīvē, kā arī jautājumu par dzīvību un nāvi. Zēnons bieži izaicināja aizliegumus, tradīcijas un paraža. Pastāvēja doktrīna, kura lika uzsvaru uz mīlestību uz visām citām būtnēm. Viņa idejas attīstījās no Ciniķu idejām. Zēnona visietekmīgākais sekotājs bija Krispijs , kurš ir atbildīgs par Zēnona filozofijas attīstīšanu uz to, ko mēs tagad saucam par Stoismu. …