Mana kursa darba tēma ir – “Strēlnieki latviešu literatūrā.“ Darbs sastāv no trīs daļām. Tā aktualitāti nosaka latviešu strēlnieku dzīves un cīņu tēlojums par brīvu Latviju. Pirmā daļā tas ir aplūkots A. Grīna darbā “Dvēseļu putenis“, otrā daļā - A. Čaka darbā “Mūžības skartie“ un trešā daļā - M. Vētras darbā “Div’dūjiņas”. Mans mērķis ir iepazīties ar šo rakstnieku biogrāfijām un attēlotām strēlnieku dzīves un cīņu gaitām viņu pieminētajos darbos. Turpmāk ievadā katra rakstnieka un viņa darba vispārīgs raksturojums. Aleksandrs Grīns ( īstajā vārdā – Jēkabs Grīns, 1895-1941 ) ir viens no tiem rakstniekiem, kas latviešu literatūrā ienāk ap1920.gadu, tātad tikai neatkarīgās Latvijas laikā. Viņa stihija ir vēsture. Romāns “Dvēseļu putenis“ ir latviešu strēlnieku cīņu epopeja, un tas Aleksandram Grīnam atnes vislielāko slavu un popularitāti. Romāns 1932.-1933.gadā publicēts presē, grāmatā izdots 1933.-1934.gadā, bet pēc tam līdz 1940.gadam izdots atkārtoti. Tad uz pussimts gadiem šī grāmata kļūst par aizliegto literatūru , līdz 1989.gadā, no jauna izdots 100 000 eksemplāru lielā metienā, veicināt veicināja tautas nacionālā lepnuma, nacionālās pašapziņas atdzimšanu, tās nostiprināšanu – varbūt vēl vairāk, nekā tas notika trīsdesmitajos gados. “Dvēseļu putenis“ ir latviešu tautas brīvības alku, brīvības cīņu augstā dziesma. Kad Aleksandrs Grīns rakstīja “Dvēseļu puteni“, no strēlnieku cīņām bija pagājuši tikai gadi piecpadsmit, bet Grīns iespēja strēlniekus un viņu cīņas pacelt pāri ikdienai, pacelt vēstures teiksmainībā, mūžības vēju apdvestus ( kā nedaudz vēlāk poēmā “Mūžības skartie“ to izdarīja Aleksandrs Čaks ). It īpaši tas sakāms par romāna otro daļu, kurā strēlnieki tēloti Ziemassvētku kaujās. Romāna trešā daļa mākslas spilgtuma ziņā mazliet atpaliek no pirmajām divām daļām. Te lielāka loma notikumiem, tā ir piezemētāka par iepriekšējām, pie kam centrālais varonis sižetiski tā nostādīts, ka šķiet vairāk malā esam. Visam iziet cauri šai posmā gan arī nav viena varoņa iespējām reāli. “Dvēseļu puteņa“ trīs daļas apjoma ziņā līdzvērtīgas. Pirmā daļā lielāka nozīme ir atsevišķam cilvēkam, visa pieeja te īstenota caur cilvēku, to ievadot karavīru dzīves visdažādākajās norisēs. Te vietā spēcīgi liriski akcenti ( tēva un dēla savstarpējās jūtas, varoņu spēja just līdzi cita sirdij ), portretējumi, arī ainiņas ar neiztrūkstošo kara laika humoru. Pēc “Dvēseļu puteņa” Grīnam jaunradei un dzīvošanai bija atlicis astoņi gadi. …
