SECINĀJUMI
XIX gadsimtā sociologi sabiedrību aplūkoja, izmantodami tā saukto organisko analoģiju: sabiedrībai, tāpat kā organismam, visas daļas ir savstarpēji saistītas, cita citu ietekmē un nodrošina veseluma dzīvotspēju.
40.-50. gados socioloģijā dominēja strukturālais funkcionālisms (Tolkots Pārsons), kas sabiedrību aplūko kā sociālu sistēmu, kuras struktūru darbība ir vērsts uz tās saglabāšanos un iekšēju integrāciju.
Savukārt jau 60. gados funkcionālisma dominance samazinājās. To kritizēja par konservatīvismu, pārlieku koncentrēšanos uz sociālo kārtību, līdzsvaru un stabilitāti, nespēju apmierinoši izskaidrot sociālās pārmaiņas un konfliktus. Tomēr funkcionālisma nozīme mūsu dienās nav zudusi, uzsver darba autore.
Savos agrīnajos darbos T. Pārsons ir rīcības teorētiķis. Viņš vēlas apvienot XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma socioloģiskās idejas un šajos centienos galvenokārt pievēršas sociālās rīcības teorijām un sociālās kārtības problēmai.
Sociālās rīcības teorijā spilgti izpaužas T. Pārsonsa centieni pamatot un attīstīt tādu funkcionālistisku teoriju, kas dotu iespēju uz sociālo funkciju analīzes pamata stiprināt sabiedrisko stabilitāti.
Strukturālā funkcionālisma pamatā ir ideja par to, ka mūsdienās sabiedrība funkcionē kā iestrādāts mehānisms. Tā pamatā ir četri funkcionālie imperatīvi, kas raksturīgi visām sociālās darbības shēmām un ir T. Pārsonsa AGIL shēmas sastāvdaļas.
T. Pārsons sniedza cilvēka darbības apakšsistēmu klasifikāciju: organisms, personība, sociālā sistēma un kultūras sistēma. Šo apakšsistēmu kopums veido kopēju paradigmu, kuru var izmantot visas darbības sfēras analīzē.
Par vienu no galvenajiem socioloģijas uzdevumiem T. Pārsons uzskata sabiedrības kā sistēmas analīzi. Izejpunkts ir jēdziens sociālās rīcības sistēma. Mijiedarbība starp indivīdiem noris tādā veidā, ka šo mijiedarbības procesu var aplūkot kā sistēmu un teorētiski analizēt.
Darba autore uzsver, ka T. Pārsons ir viens no ietekmīgākajiem mūsu gadsimta sociologiem, kura darbi vairākus gadu desmitus bijuši socioloģijas teorētiskā dominante.
Darba noslēgumā autore vēlas teikt, ka dotā darba piedāvātā pieeja aktualizē tikai vienu no problēmas pusēm, proti, piedāvāto materiālu var papildināt, kas arī būs pareizi, jo kā jau tika minēts strukturālā funkcionālisma teorētiskā pieeja ir ļoti plaša un daudzveidīga un to var skatīt no dažādiem aspektiem. Darba autore mēģināja izskatīt strukturālā funkcionālisma teoriju pēc savas pieejas šai tēmai, bet aptvert visus iespējamos un piedāvājamos uzskatus par šo makrosocioloģisko teoriju tāda neliela darba ietvaros nav iespējams, lai panāktu plašāku šīs problēmas apskatu būtu nepieciešami daudzpusīgāki pētījumi.
…
