Termins „kredīts” ir aizgūts no latīņu valodas vārda (credit) un nozīmē aizdevumu, parādu. Kredīts ir naudas vai preču aizdevums, kas jāatmaksā ar noteiktu procentu. Mūsdienu tirgus ekonomika nav iedomājama bez plašām kredītattiecībām. Tā kā kredīta attiecības nozīmē naudas aizdošanu, tad šajās attiecības stājas vienmēr divas puses: aizdevējs jeb kreditors un aizņēmējs jeb debitors.
Lielākajai daļai studentu, lai samaksātu par studijām un varētu izdzīvot, neatliek nekas, kā ņemt kredītus. Kursa darba tēmas izvēles pamatā bija ne tikai interese šajā jomā, bet arī tas, ka bieži vien jaunieši nemaz necenšas iedziļināties atmaksas noteikumos un viņiem ir vienīgi miglains priekšstats, cik lielu summu pēc studiju beigšanas ik mēnesi vajadzēs atvelēt kredīta maksājumiem.
Kursa darba mērķis ir izpētīt Latvijas kredītiestāžu piedāvājumus un nosacījumus studiju un studējošo kreditēšanā.
Mērķa sasniegšanai tika izvirzīti šādi uzdevumi:
iepazīties ar kredītu sistēmas attīstības vēsturi;
izpētīt statistiskās datus un noteikt pašreizējo situāciju Latvijas finanšu tirgū;
izanalizēt kredīta piedāvājumus studentiem;
izpētīt kredīta piešķiršanas un nodrošinājuma iespējas;
noteikt nosacījumus kredīta saņemšanai un atmaksāšanai;
sastādīt kredīta atmaksāšanas grafiku uz dota piemēra;
izpildot augšminētos uzdevumus izdarīt secinājumus un dot priekšlikumus pašreizējai situācijai.
Rakstot šo kursa darbu, autors sastopas ar literatūras trūkumu.
Kursa darba ierobežojums ir 35 lappuses, tāpēc dotā darba apjoma ietvaros nav iespējams pietiekami dziļi izpētīt visus ar tematu saistītos jautājumus.
Kursa darbā tika izmantoti mācību grāmatas, statistiskie dati, laikraksta „Diena” un žurnāla „Izglītība” resursi, kā arī interneta avoti.
Darba izstrādāšanas gaitā tika izmantotas analītiska, salīdzināšanas, grafiska un analīzes metodes.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Kredītiestāžu likuma 1. pantu kredīts ir atlīdzības darījums, kurā kredītiestāde uz rakstveida līguma pamata nodod klientam naudu vai citas lietas un kurš klientam rada tiesības rīkoties ar tām un pienākumu noteiktā laikā un kartībā atdot kredītiestādei naudu vai citas lietas.
Vārds “kredīts” cēlies no latiņu valodas credare – ticēt, uzticēties. Kredīta devējs kredīta ņēmējam atvēl lietošanas tiesības uz noteiktu naudas summu (finanšu kredīts), bet kredīta ņēmējs uzņemas saistības šo naudas summu pēc noteikta laika atmaksāt. Kā kompensācija par lietošanas tiesību atdošanu parasti tiek noteikti procenti.
Jau viduslaikos parādījās vairākas kredītu formas. Viens no kredītu veidiem 13. gadsimtā bija ļoti līdzīgs mūsdienu hipotekārajam kredītam. Kreditors izsniedza aizņēmējam naudas līdzekļus pret nekustamās mantas (dzīvojamās mājas) ķīlu. Sākotnēji aizņēmēji bija pārsvarā pilsētas bagātie ļaudis. Kreditori bija tirgotāji, kas gribēja drošāk ieguldīt savus kapitālus. Aizņēmēji maksāja kreditoriem 5 - 10% gadā. Tirdzniecībā arī citas preces pārdeva pēc atliktā maksājuma principa. Tie bija pirmie komerckredīti.
13. gadsimtā, attīstoties starptautiskajai tirdzniecībai, parādījās arī pirmie maksājuma pārvedumi, kurus sāka izmantot itāļu tirgoņi. Šie maksājumu pārvedumi būtībā bija notariāli apliecinātas parādzīmes, ko latiņu valodā sauca par instrumentum ex causa cambii (apmaiņas instruments). Apmaiņas instrumenti bija kreditēšanas un naudas operācijas apvienojums, ko varēja pārvietot drošāk un ērtāk nekā zeltu. Vēlāk finansu darījumu tehnika attīstījās un pilnveidojās un apmaiņas instrumentus nomainīja vekseļi, kurus nebija jāapliecina pie notāra.
15. gadsimta pirmajā pusē vekseļus jau varēja pārpirkt pirms termiņa (diskontēt). Vekseļi kļuva par kredītu dokumentu un naudas aizstājēju.[1, 48.lpp.]…
