Suicīds kā novirze no normas

12.Secinājumi
Pašnāvība jeb suicīds ir apzināta darbība, kuru cilvēks izdara, lai nonāvētos.
Pašnāvnieciska uzvedība ir process no domām par pašnāvību līdz pabeigtai pašnāvībai. Jo vairāk reižu cilvēks ir mēģinājis izdarīt pašnāvību, jo lielākas iespejas, ka viņš to arī izdarīs, tāpēc ir ļoti svarīgi to laicīgi novērst.
Tie, kuri izdara pašnāvības mēģinājumu un pašnāvību, visbiežāk ir vientuļi, depresīvi cilvēki, kā arī tādi, kuri ir piedzīvojuši kādu tuvinieka zaudējumu.
Ir ļoti būtiski atpazīt un laikus pamanīt cilvēkus, kuriem ir pazīmes, kuras norāda uz iespējamo pašnāvības mēģinājumu, kā piemēram, runāšana par nāvi, bezcerība, izmaiņas ēšanās, gulēšanas paradumos, pēkšņi zvani, tikšanās, atvadīšananās un persnoīgo mantu atdošana.
Pusaudži, kuri cieš no depresijas, kuru izraisa dažādi faktori, var izdarīt pašnāvību vai pašnāvības mēģinājumu. Vecāki dažkārt to uztver kā liekus draudus, tomēr, neskatoties uz to, ka viņš vai viņa it kā joko, tas nopietni jāņem vērā.
Alkohola lietošanas ierobežošana, palīdzība riska grupu iedzīvotājiem, pieejas ierobežošana pašnāvību veikšanas līdzekļiem, plašsaziņas līdzekļu lomas pilnveidošana aizspriedumu mazināšanai, darbs ar specifiskām grupām – ģimenēm un bērniem, skolēniem, strādājošiem, veciem ļaudīm var būtiski samazināt pašnāvības mēģinājumu un pašnāvību skaitu.
Skolēniem īpaši nozīmīgs ir ģimenes atbalsts, labas attiecības ar vienaudžiem, pozitīva pašcieņa. Tas ir būtiski, lai pusaudzis nenonāktu līdz bezizejas situācijai – pašnāvībai.
Ir ļoti būtiski atcerēties to, ka palīdzība jāsniedz laikus, un palīdzības sniedzējiem ir jāievēro tādi noteikumi kā: ne sodīt, ne kritizēt, ne pārsteigt, bet palīdzēt atrast pareizo veidu, kā rast izeju no krīzes situācijas.
 
…