Augustīna attieksme pret valsti – Augustīns valsts organizāciju uzskata par vardarbību, kas veicina karus, egoismu, neapmierināmu tieksmi pēc bagātības. Valsts veicina vienu cilvēku tiekšanos pēc varas pār citiem, taču valsts vara nepieciešama, lai sabiedrībā uzturētu kārtību, jo tā nāk no Dieva. Valsts ir nepieciešama, lai sabiedrībā uzturētu kārtību, baznīca, - lai zeltu tikumība virs zemes. Augustīns vēršas pret revolūciju un jebkādu cita veida sacelšanos, jo tās ir pretdabiskas. Cilvēks nevar izvirzīt sev tādu pretdabisku mērķi kā vienlīdzības sasniegšana. Nevienlīdzība pastāv virs zemes kā paša pirmatnējā grēka sekas, tās pirmsākumi meklējami pasaules radīšanas laikā. Tādēļ jebkura tiekšanās pēc vienlīdzības ir pretdabiska un jau iepriekš lemta neveiksmei.
Pēc Augustīna, cilvēce ir atkritusi no Dieva ieceres, un tai jāatjaunojas un jāmeklē piedošana. Augustīns izveidoja mācību par „iedzimto grēku.” Viņš ticēja, ka visi ir grēkojuši pirmcilvēkā Ādamā, un tādēļ visas cilvēciskās būtnes piedzimst grēcīgas un tām nepieciešama Dieva žēlastība.
Dieva darbība cilvēces vēsturē sasniegusi kulmināciju ar Jēzus iemiesošanos, kad Dievs kļuva cilvēks. Ticība Jēzum un pakļaušanās Baznīcai ir vienīgais ceļš uz mūžīgo dzīvi. Filozofija Augustīnam izvērtās „mācībā par Dievu un cilvēka dvēseli.” Augustīns apgalvoja, ka virzība uz priekšu iespējama ticot: „Redzēs tas, kurš dzīvos labi, lūgsies labi, mācīsies labi.” Augustīna pārliecība, ka ar nāvi nekas nebeidzas, sakņojas nevis platoniskajā filozofijā, bet viņa personīgajā ticībā, ka Kristus ir augšāmcēlies.
Augustīna „Grēksūdze” sastāv no trīspadsmit grāmatām. Deviņās ietverta autobiogrāfija, bet četras veltītas teoloģijai. Pēdējās četras grāmatas liecina, ka Augustīns savu dzīvi saprot kā sīku radīšanas atainojumu – haosu, kam seko pievēršanās Dieva mīlestībai un atgriešanās pie kārtības. Viņa stāsts ir gan personīgs, gan komisks. Ticība un prāts gan aptver Visumu, gan ir daļa no tā. Augustīns saskatīja prāta(cogito – „es domāju”) robežas un stingri pamatoja prātu ticībā (credo – „es ticu”). Ticība balstās Bībeles vēstījumā bībeliskā ticība, kā to nodrošina Baznīca, ir vienīgās zāles pret skepticismu. Augustīna ticība nebija akla, bet racionāli attaisnojama ticība. Viņa darbā ir mēģinājums ar prātu saprast to, kam liek ticēt ticība. Pirms „tici, lai saprastu” ir „zini, lai ticētu.” Augustīns uzskatīja, ka ticība un prāts, filozofija un teoloģija sakņojas vienā – Dieva patiesībā. Filozofiju var izmantot, lai skaidrotu Bībeli. Bībeli var citēt, lai ilustrētu filozofiju. Lai gan viņš bija veidojies Grieķijas un Romas klasiskajā pasaulē, Augustīns bija klasiskās kultūras kritiķis, viņa kristietība rosināja nesaskaņas ar klasisko pagātni. Par augstāko rakstīto autoritāti Augustīnam kļuva Bībele, nevis Platons, lai gan Platons bija noderīgs un viņa mācībā varēja atrast zināmu patiesības graudu.
Augustīna darbi aptver plašu kristīgās problemātikas loku. Klasiskais mantojums, Bībeles interpretācija, ticības un prāta līdzsvars bija galvenie sasniegumi, kas palīdzēja noteikt kristietības attīstību nākamajos gadsimtos. Saglabājušās 113 Augustīna grāmatas un traktāti, vairāk nekā 200 vēstules un pāri par 500 sprediķiem, ievērojamākās: "Grēksūdze", "Par Trīsvienību" un "Par Dieva valstību.”
…
