KAS IR TĀRTIŅVEIDĪGIE?
Tārtiņveidīgo kārtas sastāvs kļuvis ļoti sarežģīts. Anatomiski un citi pētījumi, mums par nelaimi, atklājuši tuvu radniecību starp putniem, kuri agrāk, daudz nešauboties, bija ievietoti dažādās kārtās. Rezultāts ir tāds, ka ļoti dažāda izskata un dzīvesveida putni savākti vienā kārtā, kurā ir 3 apakškārtas, 16 dzimtas, 88 ģintis, 334 sugas. Šīs 3 apakškārtas ir bijušās kārtas tārtiņveidīgie, kaijveidīgie un alkveidīgie. Pēc pazemināšanas rangā no kārtas uz apakškārtu tās šodien jāsauc par tārtiņputniem, kaijputniem un alkputniem.
Šādā situācijā visprātīgākais ir atteikties no kārtas vispārīgā raksturojuma, lai nebūtu jāiedziļinās galvaskausa un citu skeleta daļu uzbūves īpatnībās salīdzinājumā ar citiem putniem. Pat stingri zinātniskā literatūrā par putnu sistemātiku tārtiņveidīgo kārtas vispārīgā raksturojuma sākumā nav nekas vairāk kā tikai norādījums, ka tārtiņveidīgie ir nelieli un vidēji lieli putni (masa no 3kg līdz 20kg), kuriem ir raksturīgs tārtiņu kaiju vai alku izskats. Un ka tie ir galvenokārt piekrastes vai ūdensputni. Pēc tam seko anatomijas un morfoloģijas apskats, kurā, starp citu, tiek pavēstīts ļoti svarīgs atklājums, ka tārtiņveidīgo knābjiem ir ļoti dažāda forma.
Tārtiņputni
Jakānu dzimta
Jakāni ir tārtiņveidīgie, kas stipri atgādina dumbrvistiņas. Jakānu dzimtā ir tikai 8 sugas, kas izplatītas galvenokārt tropiskajās zemēs. Jakāni mitinās stāvošos ūdeņos mierīgās vietās, kur daudz peldlapainu augu. Tie var veikli skraidīt pa nestabilo ūdensrožu un līdzīgu augu lapu klājeni, reizēm vēl balansējot ar spārniem. Sekmīgi staigāt tādās vietās jakāni spēj tikai tādēļ, ka viņi ir ļoti viegli un ka viņiem ir neparasti gari pirksti, turklāt labi attīstīts arī pakaļējais pirksts, kas citiem tārtiņveidīgajiem parasti pavisam neattīstījies. Garo pirkstu dēļ jakānus sauc arī par slaidpirksttārtiņiem. Neaprakstot sīkāk, var nosaukt tādas sugas kā Dienvidaustrumāzijas, Āfrikas un dzeltenpieres jakānu.
Garastes jakānam riesta laikā ir tik gara aste, ka tas atgādina fazānu, tāpēc to visbiežāk sauc par ūdensfazānu. Šis jakāns kā malduviesis novērots pie Vladivostokas. Perē tēviņš. Ja perēšanas laikā rodas kāds traucējums, tēviņš ar spārnu palīdzību olas aizripina vai aizbīda citā vietā, turklāt šo manipulāciju viņš var izdarīt pat vairākkārt. Putnu pasaulē tā ir vienreizēja parādība. Interesanti arī tas, ka aukstā laikā tēvs perē kārtīgi, t.i., cieši tup uz olām, bet citreiz ļauj saulei tās apspīdēt un perināt, turklāt pārāk karstā pusdienlaikā viņš olas apēno ar savu ķermeni.
Raibsloku dzimta
Nelielo raibsloku dzimtu, kurā tikai 2 sugas, varētu pat nepieminēt, ja vienas izskatā un dzīvesveidā nebūtu dažas ačgārnības, kas putniem ir pavisam neparastas. Mātītes ir lielākas un krāšņākas nekā tēviņi, tās ir aktīvāks riesta ceremonijas laikā, tām ir skaļāka un izteiksmīgāka balss. Viena mātīte piedēj vairākas ligzdas (katrā parasti 4 olas). Bet pati par tām neliekas ne zinis un perēšanu atstāj tēviņa gādībā. Mēs teiktu, ka tā ir maskulinizācija un emancipācija. Tās attiecas uz parasto raibsloku. Tā izplatījusies no Āfrikas caur Dienvidāziju līdz Austrālijai, bet Austrumāzijā uz ziemeļiem līdz pat bijušajai Padomju Savienībai, kur Piejūras novadā novēroti ielidojuši putni. Otra suga ir Dienvidamerikas raibsloka.
Žagattārtiņi ir vidēji lieli, baltmelni vai pilnīgi melni putni ar spēcīgu, pagaru knābi. Baltmelnā apspalvojuma dēļ sauc arī par jūrasžagatām. Tie dzīvo jūru piekrastē un pie upju grīvām, kā arī pie lieliem iekšējiem ūdeņiem. Atkarībā no dažādu pētnieku uzskatiem izšķir 4-7 sugas.
Parastais žagattārtiņš ir kosmopolīts. Bijušajā Padomju Savienībā tas izplatīts plaši, bet nevienmērīgi. Latvijā šis putns retumis ligzdo pie jūras, Gaujā un Daugavā (liedagā, saliņās, sēkļos u. tml.), kopā apmēram 30 pāri. Tas ir gandrīz baloža lielumā. Galva, kakls un ķermeņa virspuse melna, apakšpuse balta,
…
