Termins “bērnu folklora” radies 19. gadsimtā. Tas bija laiks, kad bērnus izdala kā īpašu sociālpsiholoģisku grupu sabiedrībā, bet bērnību – kā īpašu fenomenu kultūras vēsturē. Folkloras materiālu vācēji, publicētāji, pētnieki izjūt vajadzību nosaukt vārdā un nodalīt to folkloras daļu, kas gan satura, gan savu funkciju ziņā ir cieši saistīta ar bērniem. Šī folkloras daļa tiek izmantota bērnu audzināšanai, garīgai un fiziskai attīstībai, arī izklaidei. Šī termina apjoms dažādā laikā un dažādiem pētniekiem var nedaudz mainīties, bet tā sadalījums pēc tā, kas folkloru ir sacerējis, paliek nemainīgs:
1)bērniem domātā folklora, kuru sacerējuši pieaugušie – šūpļa dziesmas, pādināšanas dziesmas utt.,
2) bērnu pašu radītā folklora, kas funkcionē viņu sabiedrībā.
Jau Krišjānis Barons, kārtojot tautasdziesmas, dziesmām, kurās apdziedāts bērns un viņa dzīve, licis nosaukumu “Bērnu dziesmas”. Bērnu dienu dziesmas Krišjānis Barons iedalījis trīs lielos tematiskos ciklos: radības, kristības, audzināšana, kopšana un mācība.
Latviešu bērnu folklora ir samērā maz pētīta. Pirmais un plašākais pētījums pieder Vilmai Greblei. Savā darbā “Latviešu bērnu folklora” (1950.) autore raksturo un analizē klasisko bērnu folkloras mantojumu, īpaši izceļot un akcentējot skolas folkloru. Vilma Greble norāda, ka skolas folklora arvien attīstās, tā ir vērā ņemama, lai izprastu skolēnu vēlmes, intereses, attīstību, uzsverot, ka skolas folklora ir labs papildus izziņas materiāls skolotājiem, psihologiem, audzinātājiem, lai labāk izprastu bērnus.
Elga Melne pētījusi skolu folkloru un viņas atziņas paustas vairākos zinātniskajos rakstos, kas publicēti presē. Atmiņu albumu tradīcijas Latvijas skolās, to attīstību un nozīmi pētījusi Baiba Meistare. Nedaudz bērnu folkloras pētījumiem, bet tikai bērnu literatūras attīstības kontekstā, pieskāries Jāzeps Osmanis darbā “Saules akmens”. Apkopojošā aspektā šo temu skārusi arī A. Stikāne.
Pētījumā uzmanība tiks pievērsta tikai dziesmu žanram bērnu folklorā. Bakalaura darba mērķis ir salīdzināt latviešu tautasdziesmas attīstības bloku līdz pat mūsdienām. Aptaujājot skolēnus no 1. līdz 9. klasei, pētīt, kādas tautasdziesmu tematiskās grupas aizvien ir populāras bērnu folklorā, kādas jaunas tēmas un variācijas manāmas. Darba tiks salīdzināti tautasdziesmu veidošanas paņēmieni un formālais veidojums klasiskajā un mūsdienu tautasdziesmā. No formas viedokļa tiks skatita metrikas un ritmikas īpatnības, atskaņas. Darba mērķis ir apzināt problēmas mūsdienu bērnu tautasdziesmu folklorā leksikas, stila un formas ziņā.
Darbā tiks skatīti abi bērnu dziesmu folkloras izpratnes veidi – bērniem radītā un bērnu pašu sacerēta. Pētīts arī to funkcionēšanas veids pamatskolas bērnu vidū. Dziemu folkloras izpēte izvēlēta, jo dziesmas ir viens no populārākajiem žanriem, kas ikdienā tiek izmantota bērnu vidū. Sākumskola ir laiks, kad saikne ar tautasdziesmu ir visciešākā, bet tā nezūd arī turpmākajos pamatskolas gados.
Pamatos folkloras izpēte balstās uz vēsturiskuma principu. Izmantota vēsturiski salīdzinošā metode, atklājot mijiedarbi starp klasisko un mūsdienu dziesmu folkloru, līdzībām un atšķirībām tematikā, stilā un formālajā veidojumā.
Šīs metodes ietvaros darbs balstīts arī uz vēturiski tipoloģisko metodi , tiecoties pēc salīdzinošiem vispārinājumiem. Izmantota arī vēsturiski funkcionālā metode, izskaidrojot tautasdziesmu lomu, ietekmi skolas bērnu sabiedrībā. Tautasdziesmas analizētas no formsaturiskā viedokļa. Izmantota arī receptīvās estētikas veids, pētot tautasdziemu uztveri bērnu sabiedrība un viņu attieksmi pret to, veicot aptauju. …
