Mežs ir mūsu tautas bāgatība un tā apstrāde ir tautsaimniecības pamatnozare. Mežs aizņem gandrīz pusi no mūsu valsts sauszemes teritorijas. Tāpēc Latvijas daba un sabiedrība ir nesaraujami saistīta ar mežu. Meža daudzums, tā kvalitāte un ģeogrāfiskais izvietojums noteic Latvijas piederību valstīm, kurās koksnes produkcija izmanto ne tikai vietējam patēriņam, bet tā ieņem ievērojamu vietu ārējā tirdzniecībā.
Ievērojot Latvijas meža lielo nozīmi ekonomiskajā, ekoloģiskajā un sociālajā izpratnē, tas jāapsaimnieko efektīvi un tajā pat laikā videi draudzīgi. Pareizu meža apsaimniekošanu nodrošina optimāla pārvaldes sistēma.
No ekonomiskā viedokļa visizdevīgāk ir nevis pārdot meža resursus neapstrādājot par zemāko cenu, bet gan apstrādāt Lātvijā, lai nodrošīnāt jaunas darba vietas un atbalstīt valsti, maksājot nodokļus. Bet lai tauta spētu sēkmīgi attīstītos tai jābūt fiziski un garīgi veselai, par garīgo veselību rūpejas citā nozarē, bet par fizisko veselību gan var parūpeties piedāvajot cilvēkiem dzīvojamas mājas kas tika uzbūvēti no veselībai nekaitīga materiāla-guļbūvem.
Guļbūve ir viens no senākajiem māju būvēšanas paņēmieniem. To pamatkonstrukcijas un būvēšanas veidi ir pārdzīvojuši gadsimtus un nonākuši līdz mūsdienām. Gandrīz katrai ziemeļu tautai laika gaitā ir izveidojušies savi paņēmieni siltu koka māju būvniecībā, saglabājot galveno nosacījumu - horizontālos vainagos novietotu baļķu sastiprināšanu krusteniskos pakšos. Klasiskās guļbaļķu mājas ir veiksmīga izvēle, kas laika pārbaudījumu ir izturējušas –Latvijas laukos un pat Rīgā vēl šodien var sastapt 20 gs.sākumā būvētās guļbaļķu mājas un šobrīd tās ir aktuālas kā ekoloģiskais produkts. Ja šodienas guļbūvēm mājas pamatus paredz ar 300-500 mm cokolu, tad var apgalvot, ka šīs mājas var pārspēt pat Latvijas laika būves. Pasaulē pazīstamākās un iecienītākās ir Kanādas, Norvēģijas un Somijas guļbūves. …