Naktī uz 1945. gada 9. maiju kara inženieru skolas ēkā Berlīnes priekšpilsētā Karlsforstā parakstīja aktu par hitleriskās Vācijas bezierunu kapitulāciju. Uzvarētās Vācijas vēl dzīvie varasvīri nodeva sevi uzvarētāju rokās. Savukārt sabiedrotie Vācijas vadošo „fīreru” likteni pēc sakāves bija izlēmuši jau pirms vairākiem gadiem.
Prasība izveidot speciālu Starptautisko kara tribunālu, lai tiesātu galvenos nacistiskās Vācijas valdošā režīma vadītājus, parādījās jau 1942. gadā. ASV prezidents Franklins D. Rūzvelts uzsvēra, ka „šī līderu un viņu nežēlīgi līdzgaitnieku kliķe ir jānosauc vārdā, jāapcietina un jātiesā pēc krimināltiesu likumiem”. 1943. gada oktobrī dienasgaismu ieraudzīja triju antihitleriskās koalīcijas valstu (ASV, PSRS un Lielbritānijas) deklarācija, kurā tika brīdināti tie, kas vācu karaspēka okupētajā teritorijā bija tieši piedalījušies zvērībās, slepkavošanā un nāves sodu izpildīšanā. Šis dokuments vēstīja, ka „viņus nogādās tajās zemēs, kur šie noziegumi pastrādāti, lai viņus tiesātu un sodītu pēc atbrīvoto zemju likumiem”. Deklarācija aicināja: „Lai tie, kas vēl nav aptraipījuši savas rokas ar nevainīgām asinīm, lai ievēro, citādi viņi var nonākt vainīgo vidū un trīs sabiedrotās valstis noteikti atradīs viņus pat pasaules malā un nodos apsūdzētāju rokās, lai par viņiem spriestu taisnīgu tiesu”. …