Gadsimtu mijā notiek vērtību orientācijas maiņa. Tas ir laiks, kad tiek meklēti jauni ceļi civilizācijas attīstībā. Parādās jaunas vērtības. Par dzīves neatņemamu sastāvdaļu cilvēki sāk uzskatīt – tehniku. Vide, kurā mēs mītam tiek pieblīvēta ar dažādu tehniku: cilvēki vairs nevar iztikt bez televizoriem, radio, mašīnām, bet turpat, viņiem blakus, ir upuri, kas ir cietuši no tehnikas. Tāpēc nolēmu noskaidrot: Tehnika ir cilvēka draugs vai ienaidnieks?”. .
Lai meklētu atbildi uz šo jautājumu vispirms jānoskaidro jēdziena “tehnika” būtība. Manuprāt, to sevišķi labi skaidro A.Rubenis savā grāmatā “Ētika XX gadsimtā” rakstot, ka “Ar vārdu “tehnika” parasti apzīmē tādu mākslīgi radītu līdzekļu kopumu, kurus cilvēks izstrādā, izgatavo, lai īstenotu, sasniegtu savus mērķus, kuri pretējā gadījuma netiktu realizēti”[1.,50.lpp.]. Tātad tehnika vispirms atspoguļo cilvēka vajadzības un tikai tad zināšanu līmeni. Tehnika ienāk visdažādākās cilvēku dzīves jomās un šo ienākšanu sekmē pati dzīve. Ja cilvēks savu mērķu sasniegšanā varētu iztikt ar jau esošajiem līdzekļiem, nerastos nepieciešamība pēc tehnikas. Tehnika ir sabiedriska parādība un ietekmē visas sabiedrības dzīvi. Mūsdienās tehnika spēj pārcelt uz citu vietu kalnus un izmainīt upju gultnes, iespiesties kosmosā un elementārdaļiņu pasaulē, tā var pārvērsties par draudošu spēku un dot maksimālu atbalstu dzīves sarežģītajos apstākļos[1.,49.lpp.]. Cilvēku attiecības ar tehniku ir ļoti sarežģītas.
Rietumu civilizāciju dēvē par tehnogēno, jo tās pamatā ir nepārtraukti meklējumi pēc atklājumiem. Par tās attīstības fundamentālo procesu kļuva tehnoloģiskais progress. Bieži vienas paaudzes dzīves laikā tas radikāli maina priekšmetisko vidi un līdz ar to sociālu komunikāciju tipu, cilvēku saskarsmi. Vērtību un dzīves jēgas sistēma, kas ir raksturīga tehnogēnai civilizācijai ietver īpašu cilvēka un tā vietas pasaulē izpratni. Tātad mūsu sabiedrībā valda izpratne par cilvēku, kā par darbīgu radījumu, kas pretdarbojas dabai un cenšās to pakļaut savai gribai. Cilvēka darbīgumu izprot, kā procesu ar vēlmi pārveidot un pakļaut sev dažādus objektus. Tehnogēnās kultūrās dabu izprot kā neierobežotu pasauli, kas izvērš sakārtotu objektu lauku, kas kalpo par resursu cilvēku darbībai. Agrāk tika uzskatīts, ka šie resursi ir neizsmeļami un smelšanas apjomi var nepārtraukti augt. Pretēji tam ir uzskati, ka daba ir dzīvs organisms, kurā cilvēks ir tikai sīka sastāvdaļa.…