Secinājumi
1. Latviešu valodā teikuma priekšmets var tikt izteikts ar jebkuras vārdšķiras vārdiem, kā arī ar veseliem vārdu savienojumiem.
2. Teikuma priekšmetu parasti izsaka ar lietvārdu nominatīvā, ģenitīvā vai datīvā.
3. Latviešu valodā samazinās ģenitīva lietojums teikuma priekšmeta funkcijā, bet paplašinās datīva lietojums.
4. Valodniecībā ir divas nozīmīgākās vispārinātās semantiskās lomas – subjekts un objekts.
5. Teikuma priekšmets latviešu valodā izsaka darītāju, izjutēju un cietēju.
6. Valodniecībā nav vienotu kritēju, pēc kuriem klasificē semantiskās lomas, tāpēc ir gadījumi, kad teikuma locekļi vienlaicīgi teikumā var atbilst vairākām semantisko lomu pazīmēm.
7. Darītājs un izjutējs ir subjekta veidi, ko parasti izsaka teikuma priekšmets darbības vārda darāmajā kārtā, bet darbības vārda ciešamajā kārtā var izteikt objektu, respektīvi, cietēju.
8. Darbības vārda ciešamajā kārtā mainās objekta un subjekta attiecības.
9. Darītājs parasti aktīvs darbības veicējs.
10. Izjutējs parasti ir pasīvs stāvokļa vai procesa izjutējs, kurš nespēj ietekmēt situāciju.
11. Darītājs un izjutējs ne vienmēr ir ar apziņu apveltīta dzīva būtne.
12. Darītāji un izjutēji, kuri nav dzīvas būtnes, tiek personificēti.
13. Analizētājā materiālā atklājas daudzi problēmgadījumi, kad grūti ir noteikt semantisko lomu robežošanos, konkrēti latviešu valodā visbiežāk robežojas tās teikuma priekšmeta semantiskās lomas, kuras ir izteiktas ar datīvu.
…