Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, jūtas, tēlus, kustības, un zināmos apstākļos spēj atsaukt apziņā no jauna pat tad, kad priekšmeti un parādības uz sajūtu orgāniem vairs nedarbojas.
Atmiņa ir viens no pašiem augstākiem īsziņas procesiem. Atmiņa ir procesu kopums centrālajā nervu sistēmā, kas nodrošina individuālās pieredzes uzkrāšanu, glabāšanu un atveidošanu. Tā ir informācijas iegaumēšana, saglabāšana, aktualizēšana un aizmiršana. Atmiņu pētīja vairāk 19.gs. 60. gados. Lielu nopelnu ir devuši divi pētnieki Ebinhauers viņš pētot atmiņu nonāca pie secinājuma, ka atmiņai ir kaut kāda robeža. Atmiņai ir individuālas iezīmes. Neatkarīgi no Edinhauera pie atmiņas pētīšanas strādāja arī Krepenīns, kas pētīja pataloģiju. Atmiņas procesos lielāka nozīme ir loģikai un gribai-tīšās iegaumēšanas un tīšās reproducēšanas pastiprināšanās. Iegaumējot informāciju, meklē loģiskās kopsakarības starp informācijas elementiem. [8.,].
…
