Temperaments; vispusīga teorija un prakse

TEMPERAMENTA TEORIJAS VĒSTURISKS RAKSTUROJUMS

Piektajā gadsimtā pirms Kristus, HIPOKRĀTS izveidoja klasifikāciju - TEMPERAMENTS, kas ietekmē medicīnu vēl mūsdienās, tas raksturo personības dinamiskās īpašības, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, pildot kādu darbību. Cilvēka temperaments veido pamatu fiziskajai un garīgajai darbībai, temperamenta tips arī predisponē noteiktu rīcību.
Temperaments ir katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu.
Temperaments ir bioloģiska, iedzimta, bet ne dzīves laikā iegūta cilvēka īpašība. Tas iedzimst no vecākiem. Temperaments nosaka un nodrošina ātrumu, spēku, līdzsvarotu reakciju uz ārēju kairinātāju, apkārtējās vides maiņu. No neirofizioloģijas viedokļa, tā ir centrālās nervu sistēmas kairinājuma bremzēšanas procesu savstarpējā saistība, to kustīgums un mainīgums. Turklāt, temperamenta tipam ir cieša saistība ar emocijām. Tāpēc to var tulkot arī kā indivīda emocionālo reaktivitāti un darbības dinamiku. Kā arī temperamenta tips iespaido cilvēka psihisko attīstību, domāšanu, runas ātrumu, tās ritmiskumu, mīmiku, žestikulāciju, kustīgumu, saskarsmes manieri. Bet temperaments neiespaido intereses, aizraušanos, darbības motivāciju un intelektu.

2.1. HUMORĀLĀ TEORIJA

…