To personības individuālo īpatnību vidū, kas spilgti raksturo cilvēka uzvedību, viņa darbību un saskarsmi ar citiem cilvēkiem, īpaša vieta ir temperamentam. Psiholoģijā personības dinamisko (ātruma) īpašību raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments” (lat. temperamentum – attiecīgo daļu summa, atbilstība). Temperaments ir katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpatnību kopums, kuras nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu. Temperaments ir svarīga personības īpatnība, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, veicot kādu darbību. [2;171]
Par temperamentu jau sen agrāk runāja sengrieķu ārsts Hipokrāts (460 – 377.g.p.m.ē.). Viņš uzskatīja, ka atšķirības cilvēkos ir izskaidrojamas ar dažādu šķidrumu attiecībām ķermenī. Pēc viņa domām cilvēka organismā ir četru veidu šķidrumi: asinis, divejādā žults – dzeltenā un melnā, kā arī gļotas, jeb limfa. Hipokrāts uzskatīja, ka atkarībā no tā vai cita šķidruma pārsvara organismā, cilvēkam piemīt atbilstošais temperaments: optimistiski, dzīvespriecīgi (sangvinistiskais) ir tie, kuriem ir organismā vairāk asiņu; skumīgi un nomākti (melanholiķi) ir ļaudis, kuriem ņem virsroku melnā žults; uzbudināti un viegli aizkaitināmi (holeriķi) ir tie, kuriem piemīt pārāk daudz dzeltenās žults; un visbeidzot, apātiski un vienaldzīgi (flegmatiķi) ir tie cilvēki, kuriem vairāk nekā citiem ir organismā gļotas. [3]…