1.1. Temperamenta jēdziens
Temperaments ir katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu. Tas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, pildot kādu darbību.
1.2. Temperamenta būtība
Temperaments ir atkarīgs no katra cilvēka centrālās nervu sistēmas īpašībām. Tas norāda uz to, ka temperaments ir bioloģiski nosacīts. Katrs no mums piedzimst ar noteiktu temperamenta tipu un savu mūžu nodzīvo ar to temperamentu, ar ko ir piedzimis. Temperamenta tips nemainās. Nevar būt tā, ka cilvēks piedzimst kā melanholiķis, bet pēc tam kļūst par holēriķi u.tml.
Mēs katrs esam atšķirīgs, mēs domājam un reaģējam atšķirīgi, mēs redzam un uztveram lietas atšķirīgi. Tam pamatā ir katra cilvēka individuālais temperaments. Un zinot temperamenta tipus, mums ir vieglāk izprast gan sevi, gan citus.
1.3. Temperamenta teorija
Temperamenta teorijas pamatlicējs ir sengrieķu ārsts un filozofs Hipokrāts (460. – 377.g.p.m.ē.). Viņš uzskatīja, ka atšķirības cilvēkos ir izskaidrojamas ar dažādu šķidrumu attiecībām ķermenī. Tas šķidrums, kas ir vairākumā, nosaka cilvēka temperamentu. Pēc Hipokrāta domām, cilvēka organismā ir četru veidu šķidrumi: asinis, dzeltenā un melnā žults, kā arī gļotas. Attiecīgi holēriķim organismā pārsvarā ir dzeltenā žults (grieķu val. – holeia), melanholiķim – melnā žults (grieķu val. – melan holeia), flegmātiķim – gļotas (grieķu val. – phlegma), sangvīniķim – asinis (grieķu val. – sanguis). Šos Hipokrāta piedāvātos temperamenta tipa nosaukumus lieto arī mūsdienās.…
