Tempļu arhitektūra Senajā Ēģiptē

6.Nobeigums
Celtnes, kurās ieguldīti lieli līdzekļi, daudz ko vēsta par tā laika cilvēkiem un to aprindām. Tāpēc nav nejaušība, ka arhitektūras- izsmalcinātās, pārdomātās būvniecības- vesturē īpaša nozīme bijusi sakrālajām celtnēm. Kā liecina pagātnes pieredze, reliģija apmierina cilvēka, iespējams, svarīgākās garīgās pamatvajadzības: piešķir eksistencei jēgu, izskaidro neaptveramo, dod ticību augstākam taisnīgumam, kas atmaksās ļaundarības, un pirms nāves sniedz mierinājumu un cerību uz tālāku dzīvošanu, atdzimšanu vai augšāmcelšanos. Tāpēc līdz ar cilvēku mājokļiem tapa mītnes arī dieviem, kas, atbilstoši dievu statusam, bija greznākas un noturīgākas.
Izpētot referātā apskatītos tempļus un to arhitektūru kopumā, var pamanīt ļoti daudz līdzību. Tempļi celti pēc vienādiem principiem. Būvējot tempļus tā sastāvdaļas- piloni, kolosi, obeliski, kolonnas un kolonādes, ar laiku, ieguva kanona nozīmi. Visi tempļi, kā grandiozie, tā arī pieticīgākie, demonstrē ēģiptiešu izpratni, estētisku skaistumu un rūpīgu uzmanību vissīkākajām detaļām, kas tos padara par arhitektūras meistardarbiem.
Ieja templī bija caur diveim trapecveidīgiem vārtiem- piloniem, pilons varēja būt arī tikai viens.
Pirms vārtiem atradās obeliski, kas arī parasti bija divi, reizēm viens, tie simbolizēja saules staru un saikni ar debesīm.
…