Latvijas robežās XII gadsimtā dzīvoja lībji, sēļi, ventiņi un citi. Latgalē un Vidzemes daļā līdz pat Gaujas vidum dzīvoja latgaļi, kurus senās hronikās sauca par latvjiem jeb letiem.
Pirmo reizi Latvijas nosaukumam līdzīgs vārds Letija sastopams Indriķa hronikā XIII gadsimtā.
Visas latviešu teritorijas pirmoreiz apzīmētas ar nosaukumu Lothavia katoļu prāvesta Dionizija Fabricija hronikā.
Termins „Latvija” tika ieviests un nostiprināts XIX, XX gadsimtā pateicoties jaunlatviešu kustībai un latviešu strēlniekiem.
1. Latvijas iedzīvotāji XII gadsimtā
Tagadējās Latvijas robežās XII gadsimtā dzīvoja tādas tautas, kuras tagad pavisam vai pa daļai ir iznīkušas: lībji, sēļi, ventiņi un citi.
Pēc valodām toreizējos iedzīvotājus var iedalīt baltu ciltīs un sāmos jeb somu – ugros. Lai gan balti dažas sāmu tautas padzina no viņu agrākām mītnēm, tomēr sāmu cilts lībji nostiprinājās gar jūrmalu. Braukdami no jūras, vāci iepazinās ar lībjiem un tāpēc arī pašu Baltiju nosauca par Livoniju jeb Līvu zemi.
Latgalē un Vidzemes daļā līdz pat Gaujas vidum dzīvoja latgaļi. Senās hronikas tos sauc par latvjiem jeb letiem. Tāpēc XII gadsimtā Latvija bija daudz mazāka kā tagad, jo šai vārdā neietilpa ne Kursa, ne Zemgale, ne Vidzemes lībju gals, kurš latvjus atšķīra no jūras…