Terminoloģija

Katrs pierakstītais vārds, ko atrodam dažāda laika publikācijās, ir konkrēta vēstures liecība gan par tautas likteņgaitām, gan par valodas attīstību. Vārds dzīvo līdzi cilvēkam, tautai. Savas tautas vārdus pārmantojam no paaudzes paaudzē.
Bagātā Latvijas grāmatniecības vēsture rāda, ka 16. gadsimtā jau ar pirmajām latviešu valodā publicētajām grāmatām, proti – ar katoļu un luterāņu katehismu 1585. un 1586. gadā, rakstos fiksēti arī speciālās nozīmes vārdi, kas laika gaitā, konkretizējoties to saitei ar noteiktu nozari, kļuvuši par attiecīgās nozares piederumu – terminiem.
Termina lietošanas sfēra plašākajā nozīmē ir visdažādāko gan zinātniskās, gan praktiskās (profesionālās, arodnieciskās) darbības nozaru valoda, un plašākajā funk­cionālajā nozīmē par terminu uzskatāms ar cilvēka speciālās darbības sfēru (ne tikai zinātnisko, bet arī profesionālo, arodniecisko) saistīta objekta nosaukums, arī tautā lietots sarunvalodas vārds (kurbulis), apvidvārds (dardedze) u.c.
Šaurākajā nozīmē par termina lietošanas sfēru uzskatāma zinātnes valoda un par terminu uzskatāms vārds, kam ir noteikta vieta kādas zinātnes nozares jē­dzienu apzīmējumu sistēmā, kura diktē katra termina funkcionālo nozīmi. Terminoloģijai attīstoties kā zinātnes nozarei, arvien aktuālāka kļūst termina izpratne ciešā saistījumā ar zinātnes sfēru, par terminu runā galvenokārt kā par zinātnisku terminu. …