Ievads
Jautājums, kam atstāt savu mantu pēc nāves un kā to vislabāk izdarīt, ir bijis aktuāls visos laikos un arī mūsdienās. Ņemot vērā testamenta raksturīgo īpatnību, ka to rada dzīvs cilvēks, bet tas stājas spēkā un var izpildīt savu nozīmi tikai pēc autora (testatora) nāves, kad pēdējam nav vairs iespējams aizstāvēt testamenta spēku, nozīmi un autentiski izskaidrot šaubas un neskaidrās vietas, arī nosaka, kāpēc pēc savas uzbūves testaments salīdzinājumā ar citiem juridiskajiem aktiem ir vairāk komplicēts, strīdīgs un mazāk saprotams pēc savas uzbūves, radot daudz strīdu, šaubu un iztulkojumu.
Līdz ar to testamentam tika izvirzītas virkne stingru prasību, lai nerastos nekādas šaubas, par testatora patieso gribu, jo tajā laikā, kad testaments stājas spēkā un ir jāsāk pildīt testamentā izteiktie norādījumi, paša testatora vairs nav starp dzīvajiem un šaubu gadījumos nav iespējas testatoram paskaidrot, kāda tieši ir testatora patiesā griba.
Lai testatora pakaļ palicējiem un mantiniekiem nerastos nekādas šaubas par testatora pēdējās gribas patiesīgumu un izslēgtu iespēju viltot testamentus, laika gaitā izveidojās vairāki noteikti testamenta formas veidi, kuru ievērošana palīdz izvairīties no pārpratumiem un konfliktiem testamenta izpildes gaitā, un kuru neievērošana varēja novest pie testamenta spēkā neesamības.
…