Gandrīz katrs cilvēks savas dzīves laikā iegūst lielāku vai mazāku īpašumu. Cilvēks negrib samierināties ar domu, ka līdz ar nāvi beidzas jebkāda iespēja rīkoties ar savu īpašumu, tāpēc jau kopš seniem laikiem cilvēki meklēja iespēju pagarināt savu noteikšanu par to, kas paliek pasaulē pēc viņu aiziešanas mūžībā. Kā līdzeklis, lai to izdarītu, ir atrasts testaments. Pēc testatora nāves turpina dot rīkojumus pakaļpalicējiem, par to, kā rīkoties ar viņa atstāto mantu, kā pieminēt viņu pašu.
Līdz ar to testamentam tika izvirzītas virkne stingru prasību, lai nerastos nekādas šaubas, par testatora patieso gribu, jo tajā laikā, kad testaments stājas spēkā un ir jāsāk pildīt testamentā izteiktie norādījumi, paša testatora vairs nav starp dzīvajiem un šaubu gadījumos nav iespējas testatoram paskaidrot, kāda tieši ir testatora patiesā griba.
Lai testatora pakaļpalicējiem un mantiniekiem nerastos nekādas šaubas par testatora pēdējās gribas patiesīgumu un izslēgtu iespēju viltot testamentus, laika gaitā izveidojās vairāki noteikti testamenta formas veidi, kuru ievērošana palīdz izvairīties no pārpratumiem un konfliktiem testamenta izpildes gaitā, un kuru neievērošana varēja novest pie testamenta spēkā neesamības.
Es savās kursa darbā vēlētos tuvāk aplūkot testamenta formas, kādas šobrīd Latvijā pieprasa Civillikums – publiskais testaments, privātais testaments, priviliģētais testaments - , kā arī nedaudz ieskatīties vēsturē, lai gūtu priekšstatu, kādas prasības pret testamenta formu ir bijušas citās valstīs, kā arī kā laika gaitā ir mainījušās prasības attiecībā pret testamenta formu. …
