SECINĀJUMI
Autore darba mērķa sasniegšanai veicamos uzdevumus ir izpildījusi, kā arī ir veikusi tiesību normu piemērošanu praksē analīzi un atklājusi mantošanas procesa posmus, kuru norises veidu nepieciešams konkrētāk regulēt vai mainīt tiesību normās. Līdz ar to darba mērķis ir sasniegts un darba autore sniedz šādus secinājumus:
Secinājumi
1) Tiesību normās nav nostiprināta substitūta prioritāte, jo ir situācijas, kad ar tiesību normu interpretācijas palīdzību situāciju var atrisināt gan par labu testamentārajam mantiniekam, gan substitūtam.
2) Ja privāts testaments ir rakstīts pašrocīgi, piedaloties diviem lieciniekiem, un, ja kāds no testamenta lieciniekiem ir miris un testamenta spēkā esamību nevar pierādīt ar citiem līdzekļiem, tad testamentu nevar atzīt par stājušos likumīgā spēkā. Likumdevējs nav izskaidrojis, ko darīt šādās situācijās.
3) Likumā ietvertā prasība pēc obligātas liecinieku klātbūtnes pie publiska testamenta sastādīšanas vispārējos gadījumos ir lieka un apgrūtinoša prasība. Notārs ir valsts amatpersona, kurai valsts uzticējusi taisīt publiskus aktus, jo citos gadījumos, kad notārs taisa aktus, nav vajadzīga liecinieku klātbūtne.
4) Civillikumā iekļautais termins „neatraidāmais mantinieks” nav atbilstošs tiesību normās ietvertajai šī institūta būtībai, jo Civillikumā nav noteikta obligāta prasība neatraidāmos mantiniekus testamentā pieminēt.
5) Nav norādīts uz neatņemamās daļas raksturu, norādot, ka tā ir saistību tiesība, nevis personiska tiesība, kā tas pašlaik tiek atzīts tiesu praksē, nav noteikts neatņemamās daļas liktenis pamatotas neatraidāmā mantinieka atstumšanas gadījumā.
6) Testamentārais mantinieks slēdz vienošanos par neatņemamās daļas izdalīšanu ar neatraidāmo mantinieku tikai tad, kad testamentārajam mantiniekam ir izsniegta mantojuma apliecība uz visu novēlēto mantu. Zvērināts notārs kārto tikai bezstrīdus lietas, bet šajā gadījumā nereti strīdi mantinieku starpā rodas tieši testamentārās mantošanas procesa dēļ.
…
