Cilvēks dzīvo tikai vienu mūžu, bet viņa darba augļi kā mantojums var pāriet no paaudzes uz paaudzi.
Mantojuma pāreju regulē mantojuma tiesības, un tās pastāv kopš sirmas senatnes. Mantojuma tiesības ir cieši saistītas ar lietu(īpašuma) tiesībām, jo pēc cilvēka nāves viņa īpašums ir tas, kas pārvēršas mantinieka(u) īpašumā. Mantojuma tiesības ir saistītas arī ar ģimenes tiesību normām, jo mantinieki parasti ir mirušā tuvinieki un citi radinieki, ar saistību tiesībām, jo uz mantinieku pāriet daudzas mantojuma atstājēja saistības, gan arī ar citām tiesību normām.1
Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums mantojuma tiesību un arī lietu tiesību daļā tika atjaunots un stājās spēkā ar nelieliem grozījumiem 1992. gada 1. septembrī. Tas bija svarīgs posms to tiesību institūtu atjaunošanā, kas izveidojās un darbojās brīvās Latvijas laikā 30. gados2.
Saskaņā ar Civillikumu būtiski mainījušās mantinieku tiesiskās attiecības, kā arī pats mantošanas process. Ar 2003. gada 1. janvāri Civilprocesa likumā ir izdarīti grozījumi un papildinājumi arī mantojuma tiesībās, tagad daudzus ar mantojuma saistītos jautājumus kārtos zvērināti notāri, kas ļaus precīzāk un juridiski pareizi kārtot ar mantojumu saistītos jautājumus.
Mantojuma tiesības ir ļoti sarežģīts un interesants civiltiesību institūts , taču mūsu sabiedrībā tam netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība un savas latviskās mentalitātes dēļ, testamentārā mantošana nav guvusi savu izpausmi.
Tādēļ arī savā referātā gribu apskatīt tuvāk tieši testamentāro mantošanu, kā vienu no mantošanas veidiem.…
