Testamentārā mantošana

Attiecības mantas pārejai, kad mantojuma atstājējs, vēl dzīvs būdams paredz kārtību kādā mantojums pāriet uz mantiniekiem, sauc par testamentāro mantošanu. Šo sadalījuma aktu sauc par testamentu.
Testamenta formai ir sevišķi svarīga nozīme, lai nodrošinātu testamentam uzticību skaidrību un uzglabājamību. Testamenta noteiktās formas neievērošana var būt par pamatu, lai prasītu to atzīt par spēkā neesošu. Testaments ir viens no mantošanas tiesību institūtiem, kas testatoram ļauj noteikti organizēt sava īpašuma tālāko likteni.
Testaments ir vienpusējs tiesisks darījums par mantinieka iecelšanu. Testamenta vienpusīgumu nosaka tas, ka ieceļot juridisku vai fizisku personu par mantinieku, nav nepieciešama tā piekrišana. Katrs vēlāk sastādītais testaments atceļ agrāk sastādīto.
Tiesības taisīt testamentu ir katrai rīcības spējīgai personai. 1
Testaments kā darījums nesaista testamentāro mantinieku.
Testatora gribas izteikšana likumā paredzētā formā, ko mēdz apzīmēt kā „testamenta taisīšana” (testamenta uzrakstīšana un pārrakstīšana, testamenta izteikšana mutvārdos likumā paredzētā gadījumā), nav ierobežota mantinieku iecēluma jautājumā. Ar testamentu mantu (tiesības) var novēlēt jebkurai fiziskai personai ( radiniekam vai ne radiniekam) vai juridiskai personai (privātai vai valsts). Vienīgais testamentārās mantošanas ierobežojums ir neatraidāmo mantinieku tiesības uz viņu neatraidāmo daļu. …