Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad dzīves gājums beidzas un pēc aizgājēja paliek īpašums – kustama un nekustama manta – tie ir dzīvokļi, dzīvojamās mājas, akcijas, vērtspapīri, naudas līdzekļi, ieguldījumi bankā, cits īpašums. Kas notiek ar cilvēka tiesībām, kuras viņš ir ieguvis savas dzīves laikā? Nāve izbeidz cilvēka fizisko eksistenci un individualitāti, bet paliek tādas attiecības kā gods, cieņa, garīgums. Vadošais uzskats ir, ka visām tiesībām un mantai jāpāriet šīm cilvēkam vistuvāk stāvošajām personām. Pilnīgi dabiski, ka palikt vienaldzīgam pret sava īpašuma likteni nāves gadījumā personas nevar, un svarīgu lomu aizņem testaments. Par mantojuma tālāko likteni var sākt rūpēties pats mantojuma atstājējs, sastādot testamentu vai noslēdzot mantojuma līgumu, jo grūtības var rasties mantiniekiem pēc tam, kad mantojums ir atklājies un jākārto mantojuma iegūšana likumā noteiktajā kārtībā, jo visnotaļ bieži rodas strīdi starp mantiniekiem par mantojuma tiesībām vai par mantojuma sadali. Līdz ar to par mantojuma tiesībām ir nepieciešamas zināšanas, kuras noteiktas Civillikumā, un šo tiesību izmantošana saskaņā Civilprocesa likuma normām.
Mantojuma tiesības ir cieši saistītas ar citām civiltiesībām – gan ar lietu jeb īpašumu tiesībām, jo pēc cilvēka nāves viņa īpašums pārvēršas par mantojumu un mantojums kļūst par mantinieka īpašumu, gan ar ģimenes tiesībām, jo mantinieki parasti ir mirušā tuvinieki un radinieki, gan arī ar saistību tiesībām, jo mantojuma atstājēja saistības pāriet mantiniekiem līdz ar mantojumu. Bija viedoklis, ka pāriet tikai ķermeniskas lietas, bet visas tiesības un pienākumi beidzas ar cilvēka nāvi. Tam pretojās romieši, radot tādu tiesību institūtu kā “īpašums”, kas ietver gan kustamas, gan nekustamas lietas, ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, un šis īpašums pastāv arī pēc cilvēka nāves. Šīs idejas pamatā ir saistības pret kreditoriem un iespēja turpināt mirušā saistības un pienākumus. Romiešu tiesībās mantinieks nav uzskatāms kā apdāvinātais, bet gan kā apgrūtinātais, jo jāturpina saistības. Tātad ar nāvi neizbeidzas tiesības un pienākumi, turpina dzīvot tiesiskais subjekts. Bija pienākums mantojumu arī pieņemt, nevarēja no tā atteikties. Tā ir universālā sukcesijas ideja – mirušā persona turpina dzīvot mantiniekā. Visu tiesību, pienākumu un saistību pāreja tālākā personā, kas ir atzīta mirušajam par vistuvāk stāvošo personu. Savukārt, vācu tiesībās – ar nāvi beidzas tiesību subjekts, bet ķermeniskas lietas pāriet personām – mantiniekiem, kas nav mirušā pilnīgi tiesību pārņēmēji, bet tikai labuma saņēmēji, kas iestājās daļēji mirušā tiesībās. Tā ir tā saucamā singulārā sukcesija – atsevišķu lietu novēlējums personām ārpus vispārīgās mantošanas kārtības.
Tomēr ir arī tiesības, kas neturpinās – tās ir tiesības, kas saistītas ar mirušā personību, tā personiskajām īpašībām, raksturu, personiska rakstura saistībām.…
