Testamentārās mantošanas vispārīgie noteikumi

Mantojuma tiesības ir tiesību normu kopums, kas nosaka mirušās personas tiesību un pienākumu pāriešanas kārtību saskaņā ar mantošanas tiesībām. Savukārt, mantojums ir mirušā jeb mantojuma atstājēja tiesību un pienākumu pāreja viņa mantiniekiem. Mantošanas kārtībā pāriet galvenokārt īpašuma tiesības; citas mantas tiesības un pienākumi, kas sastāda saistības, autora un izgudrojuma tiesisko attiecību saturu. Likumos uzrādītos gadījumos mantiniekiem pāriet arī noteiktas nemantiskās tiesības. Tiesības un pienākumi, kas ir saistīti tikai ar mantojuma atstājēja personību, mantošanas kārtībā napāriet.
Atbilstoši Civillikumam “mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Šajā ziņā mirušu vai izsludināto sauc par mantojuma atstājēju”.
Saskaņā ar Civillikumu, testaments ir rīcības spējīgas personas rīkojums, kas ir noformēts noteiktā kārtībā, sakarā ar tās mantu tās nāves gadījumā.
Latvijā mantojuma tiesības regulē Latvijas Republikas Civillikuma II daļa, Latvijas Republikas likums ‘’Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību’’, savukārt kārtību kādā realizējamas ar mantojuma saņemšanu saistītās tiesības regulē Latvijas Civilprocesa likums, kā ari līgumi par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām, ko Latvijas Republika noslēgusi ar Baltkrievijas, Igaunijas, Kirgīzijas, Krievijas, Lietuvas, Moldovas, Polijas, Ukrainas un Uzbekistānas Republikām.…