Tiesības brīvi iegūt informāciju un to izplatīt ir viens no nosacījumiem vārda brīvības iespējamībai jebkurā demokrātiskā valstī, kas aizstāv savu pilsoņu cilvēktiesības. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka vārda brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem.
Latvijas pieredze atjaunotā demokrātiskā režīmā ir diez gan neliela, tāpēc šī jautājuma juridiskā regulēšana balstās uz starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Tāpēc šī referāta pirmās divas daļas veltītas Apvienoto Nāciju Organizācijas(ANO) un Eiropas Padomes dokumentiem, kas ietekmē tiesības iegūt un izplatīt informāciju.
Pēdējā daļā ir aprakstīti šo tiesību regulējošie dokumenti Latvijas Republikā.
Es izvēlējos rakstīt referātu par tēmu „Tiesības brīvi iegūt informāciju un to izplatīt – jautājuma juridiskās regulēšanas analīze”, tāpēc, ka jebkura komunikatora, vai tas būtu žurnālists vai jebkurš cits cilvēks publiskajā sfērā, ir ieinteresēts, iegūstot un izplatot informāciju, nepārkāpt valstī noteiktās juridiskās normas. Referātā pamatā ir teorētisks apraksts.
Referātā izmantoti materiāli no Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa, Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību,2003/2004, PĒTĪJUMS, “SITUĀCIJA KOMUNIKĀCIJU JOMĀ LATVIJAS TIESU SISTĒMĀ”, Rīga, 2004.gads., dažādi normatīvie akti, kā arī grāmata Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā Intas Ziemeles redakcijā (2000. gads).
Referāta mērķis ir aprakstīt juridisko regulēšanu starptautiskā mērogā, sasaistot to ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem. Referāts sastāv no 4 pamatdaļām, no kurām pirmajā ir aprakstīta starptautiskā prakse jautājuma regulēšanā, kas ir ietekmējusi Latvijas cilvēktiesību (tai skaitā vārda brīvības) regulēšanu. Tā savukārt ir aprakstīta referāta otrajā daļā. Referāta nobeigumā ir īsi raksturota arī datu aizsardzība Latvijā un valsts noslēpuma statuss Latvijā, kas ir tiešā veidā saistīti ar informācijas pieejamību. …