Arvien biežāk sev uzdodam jautājumu: kāda būs rītdienas Latvija? Vai tā sekos ideāliem, kas pastāvēja pirmskara Latvijā un pēc 1934.gada bija saistīti ar autoritāras valsts attīstību, vai arī izvēlēsies tos mērķus un tradīcijas, kas veidojas mūsdienu Eiropas savienībā.
Pēdējais nozīmētu arvien ciešāku ekonomisko sadarbību vienota tirgus apstākļos, atteikšanos no nacionālā provinciālisma un norobežotības, kā arī godīguma un savstarpējās uzticības nostiprināšanu personu un valstu tiesiskajās attiecībās. Eiropas savienības baltajā grāmatā šie principi izvirzīti kā prioritāri ceļā uz vienoto Eiropu, kurā ekonomikai, civilizācijai un humānismam jāiet roku rokāDiemžēl pašreizējās Latvijas realitātes liek šaubīties, vai mēs esam stingri nostājušies uz ceļa, kas vestu uz iestāšanos Eiropas savienībā 21.gs. sākumā. Pēc Luksemburgas apspriedes šis ceļš Latvijai līdz ar citām Baltijas valstīm ir plaši pavērts. Vai to efektīvi izmantosim, atkarīgs no pašiem. Kā pratīsim izmantot savas iespējas ekonomiskajā un sociālajā attīstībā. Mūsu sabiedrības pārmērīga polarizācija bagātajos un nabagajos, nabadzīgo īpatsvara palielināšanās, atsevišķu valdošo aprindu pārstāvju degradācija korupcijas un radu un draugu būšanas dēļ ir nopietns pamats jautājumam: vai Latvijas valstī kaut kas nav kārtībā? Vai šodien mums ir vajadzīga tāda nacionālā valsts, kurā latviešu skaits, par spīti pilsonības likuma logiem un latviešu valodas tiesiskajai aizsardzībai, tomēr arvien samazinās. Aizbildināšanās ar padomju okupācijas sekām un ekonomisko krīzi nav pārliecinoša.…
