Tiesības uz dzīvību ir pamattiesības, kas cilvēkiem piemīt dabiski – tās nevar piešķirt par labu uzvedību vai atņemt, ja cilvēks ir rīkojies slikti. Valsts pienākums ir stingri ievērot šīs tiesības.1
Tiesības uz dzīvību ir noteiktas Latvijas Republikas Satversmes 93. pantā, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3. pantā, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pantā. Turklāt Latvija 1999. gada 7. maijā ratificējusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. protokolu, kurš paredz nāves soda atcelšanu, izņemot kara laiku vai nenovēršamu kara draudu gadījumus. Arī šobrīd nāves sodi Latvijā netiek izpildīti.
Autore savā darbā mēģinās izpētīt tiesību uz dzīvību saturu, kā arī valsts pienākumus šo tiesību nodrošināšanā. Autore izvēlējas šo tematu, lai nostiprinātu savas zināšanas studiju kursā „Cilvēktiesības” un izpētītu viņai interesējošus jautājumus par tiesību uz dzīvību saturu. Autores galvenais mērķis – iepazīties ar tiesību uz dzīvību saturu, valsts pienākumiem tiesību uz dzīvību nodrošināšanā, izskatīt šo tiesību pārkāpumu varbūtību.
Darba mērķa sasniegšanai veicamie uzdevumi ir šādi:
1)izpētīt tiesību uz dzīvību saturu;
2)raksturot valsts pienākumus tiesību uz dzīvību nodrošināšanā;
3)izpētīt abortu kā tiesību uz dzīvību neievērošana;
4)izpētīt nāvessodu kā tiesību uz dzīvību neievērošana.
Darba autore savā darbā izmanto aprakstošo un salīdzinošo izpētes metodes.
…