SECINĀJUMI
2005.gadā 21.aprīlī tika pieņemts un 2005.gada 1.oktobrī stājās spēkā Kriminālprocesa likums. Tas profesionāļu vidū tiek vērtēts kā nozīmīgs solis kriminālprocesuālo tiesību normu attīstībā, taču vēlme un cerība, ka tas atrisinās visas prakses problēmas un atvieglos kriminālprocesuālo darbību veikšanu neattaisnojās, kas būtu izskaidrojams ar likuma kļūdām, neprecizitātēm un citiem trūkumiem. Kriminālprocesa kodeksa nomaiņa uz jaunāku un modernāku likumu bija tikai laika jautājums, jo bija mainījušies apstākļi, daudzo grozījumu dēļ tas bija nepārskatāmāks, piemēram, kaut vai Kriminālprocesa kodeksa mērķa „ka ikvienas noziedzīgo nodarījumu izdarījušas personas sodīšana” tikai aizvietots ar „efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu krimināltiesisko attiecību noregulējumā”.
Saprātīgs termiņš, protams, ir interpretācijas jautājums, likumā vienīgi pateikts, ka tas nozīmē bez neattaisnotas novilcināšanas. Un ka kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā ir saistīta ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem — arī tie visi ir dažādi interpretējami apstākļi. Kā minēja krimināltiesību speciālists A.Judins viena no galvenajām mērauklām lai saprastu, vai lieta izskatīta saprātīgā laikā ir apsūdzēto uzvedību un tiesas apmeklētība "Ja cilvēks ar slimošanu, izvairīšanos ir apzināti novilcinājis izmeklēšanu, tad tā ir viņa vaina, ka lietu ilgi skata. Ja valsts ir ilgi vākusi pierādījumus, apzināti vilcinājusi procesu, valsts neizdarības dēļ var uzskatīt, ka lieta ir izskatīta nesaprātīgos termiņos," skaidroja Judins. Taču viņš uzvēra, ka nekur nav noteikts, cik ilgs laiks uzskatāms par nesamērīgiem termiņiem - tas vērtējams katrā konkrētā lietā atsevišķi, izvērtējot visus lietas apstākļus.
Uzskatu, ka viens no iemesliem kādēļ izraisās diskusijas par lietu novilcināšanu un to laicīgu pabeigšanu ir apsūdzēto ilgi pavadītais laiks apcietinājumā, kas izraisa tās negatīvās sekas. Jo kā vairākkārtīgi norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa dažādās lietās, Lavents pret Latviju, Volgins pret Latviju, Estrihs pret Latviju: Valstij, ierobežojot cilvēka brīvību, jāatrod ne tikai iemesls tās ierobežošanai, bet jāievēro arī noteiktas procesuālās prasības. Viena no tādām noteikta konvencijas 5. panta trešajā daļā: “persona, kas ir apcietināta, ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā ir atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā” . Piemēram, Laventa gadījumā viņš apcietinājumā tika turēts 6 gadus un 7 mēnešus, tādejādi šeit pazūd tiesiskuma un taisnīguma mērķis, ko norādīja arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kura ir noteikusi: pat ja persona tiek turēta apcietinājumā pilnīgi pamatoti, pēc kāda laika šis pamats var zust, tāpēc tiesai jāpārbauda, vai sākotnējais pamatojums ir pietiekams, lai personai joprojām ierobežotu brīvību un lēmumā tika paziņots, ka nav pamata uzskatīt, ka tik ilgs laiks Laventa turēšanai pirmstiesas apcietinājumā ir bijis attaisnots.
…
