Latvijas Civillikuma Lietu tiesību 4.nodaļa ir veltīta civiltiesisko attiecību regulēšanai, kas saistītas ar servitūtiem. Latvijas Civillikums servitūtu būtību, to veidus, nodibināšanu izbeigšanos regulē no 1130. panta līdz 1259. pantam. Servitūtu nepieciešamība izriet no personas īpašumtiesībām, tas ir, servitūti ierobežo lietas īpašnieku savās īpašuma tiesībās, bet vienlaicīgi lietas īpašniekam neuzliek par pienākumu veikt kādas reālas darbības. Kā obligāts nosacījums servitūta pastāvēšanai ir labums tā izlietotājam ( LCL 1135.p. ). Saskaņā ar Latvijas CL 1134.p. ir noteikts, ka servitūts arvien apgrūtina tikai pašu lietu, bet ne tās īpašnieku.
Latvijas CL 1136.p. ir noteikts, kas ir servitūti un kā civillikuma komentāros norāda J.Rozenfelds : “ 1.Servitūta tiesiskais saturs ir viena vienība …. 2. Nav pieļaujama pat servitūta sadalīšana pēc vērtības, jo servitūti … nav pārvēršami naudā. 3. …Katram dalībniekam ir pilna lietošanas tiesība, kaut gan tikai attiecībā uz vienu objekta daļu. “.
Izlietojot servitūtus var tikt noteikts ierobežojums, kā laika, tā arī vietas un izlietošanas veida ziņā, un tas var attiekties arī tikai uz kādu nekustāmā īpašuma daļu, tāpat servitūtu var arī valdīt ( Latvijas CL 1137.p. un 1138.p. ).
Latvijas civillikumā ir arī noteiktas savstarpējās attiecības starp servitūtu lietotājiem un lietu īpašniekiem. Civillikumā ir paredzēts, ka servitūta tiesība jāizlieto taisnprātīgi, bet no otras puses lietas īpašnieks nedrīkst servitūta izlietotājam likt ceļā nekādus šķēršļus ( Latvijas CL 1139.p., 1140.p. ).
Servitūtiem pastāv iedalījums, tas ir, personālservitūtos un reālservitūtos. Kā vēl viens svarīgs nosacījums ir, ka personālservitūtiem ir dispozitīvs raksturs un tos var papildināt vai grozīt, savstarpēji vienojoties, ja protams, vienošanās nerunā pretī lietojuma būtībai.…
