Kopsavilkums
1. Tiesības uz vārda brīvību ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem un šīs tiesības aizsargā arī tādu informāciju, kas šokē, aizskar un provocē valsti vai kādu sabiedrības daļu.
2. Darba gaitā tika secināts, ka, kaut arī valstis tiesību uz vārda brīvību īstenošanu realizē caur neiejaukšanos to izmantošanā, tomēr pastāv gadījumi, kad rīcība no valsts puses ir vēlama un nepieciešama. Šis pienākums nedrīkst uzlikt valsts iestādēm pārāk lielu slogu, izvēlētajiem ierobežošanas līdzekļiem jābūt samērīgiem.
3. Lai noteiktu, vai pastāv valsts pozitīvs pienākums, ECT jākonstatē, vai konkrētā gadījumā sabiedrības intereses ir svarīgākas par indivīda tiesībām. Jāpievērš uzmanība arī informācijas saturam un tam, kā tā ietekmē sabiedrību.
4. Preses pārākums vārda brīvības tiesību izmantošanā ir pamatojams ar mediju „sabiedrības sargsuņa” lomu un to, ka informācijas un ideju apmaiņa demokrātiskā sabiedrībā vislabāk ir sasniedzama tieši caur preses brīvību. Šādos gadījumos valsts var atzīt, ka sabiedrības tiesības saņemt informāciju ir svarīgākas par kādas personas tiesībām uz privāto dzīvi.
5. Jebkuram šo tiesību ierobežojumam jābūt nopietni pamatotam – noteiktam ar likumu, ar leģitīmu mērķi un nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā.
6. Vārda brīvība var tikt ierobežota arī ārkārtas gadījumos, kas noteikts Konvencijas 15. pantā. Šādā gadījumā situācijai jārada nopietns un reālam apdraudējumam.
7. Tiesības uz privāto dzīvi nav absolūtas, tās neaizliedz publikācijas. Nevienam nav tiesību uz absolūtu anonimitāti. Publiskām personām ir jāparedz lielāki sava privātuma ierobežojumi, jo kritikas no mediju puses attiecībā uz šiem cilvēkiem ir pastiprinātāka.
8. Nākotnē Konvencijas dalībvalstu īstenotajiem mediju ierobežojumiem būtu jācenšas atbilst ECT praksei. Aplūkojot citu valstu pieredzi šajā jautājumā, tika secināts, ka daudzas valstis joprojām neievēro 10. pantā noteiktās tiesības, netiek pietiekami aizsargāta neatkarīga mediju darbība.
…