Vidzemes teritorijas īpatnējs tiesiskais statuss.
Polijas Zviedrijas un Krievijas ilggadējā kara veikšanas rezultātā notika jaunais koloniālo teritoriju dalījums Latvijā, kā arī Igaunijā. Saskaņā ar 1629.gada Altmarksa miera līgumu, Zviedrija saglabāja iekarotās teritorijas Baltijā: Vidzeme pārgāja Zviedru valdījumā provincei pielīdzinātā statusā un dēvēta par hercogisti, kaut gan hercogs, kā tāds neeksistēja. No tā izriet, ka visi Zviedrijas likumdošanas akti automātiski darbojas arī Vidzemes teritorijā, bet tomēr gandrīz pilnīgi ir saglabājušās vietējās, agrāk pastāvošās muižnieku un birģeru privilēģijas, kurus uzskatīja par vietējām parašām, tai skaitā dzimtbūšanas iekārtu, neskatoties uz to, ka Zviedrijā šī iekārta nepastāvēja.
Acīm redzami Vidzemei bija kolonijas statuss, bet par tradicionālo koloniju, statusa izpratnē, to nosaukt nevar, jo vienlaikus, vienā telpā darbojās divas atšķirīgas tiesību sistēmas: Zviedru un pēc vācu pandektu tiesību parauga (ar lietu romiešu tiesību recepciju) veidotā sistēma. Šī situācija ietekmēja uz tiesību veidošanos un attīstību minētajā laika periodā Vidzemes teritorijā.
Jāatzīmē, ka Zviedru tiesībām visā kolonijas pastāvēšanas laikā, bija subsidiārā vai palīgavota raksturs, līdz ar to tiesības darbojās tikai valsts pārvaldes centrālās varas sfērā un maz ietekmēja uz vietējām noformētajām un darbojošajām tiesībām.
…