Tiesību attīstības īpatnības senajā Ķīnā

Valdīja neliela augstākā kasta – karotāji vai priesteri. Valstī relīģijai bija liela nozīme. Valdnieks nebija karavīrs, bet pildīja priestera pienākumus. Sabiedrību veidoja amatnieki, zemnieki, vergi. Zemnieki no kopienas apstrādāja ne tikai savas zemes, bet arī sabiedriskos laukus, no kuriem ražu sūtīja valdniekam. Zemnieki bija galvenie valsts barotāji. No brīvcilvēkiem nozīmīgā vieta bija amatniekiem un tirgotājiem.
Ap 1100. g. pr. Kr. Šanas – Iņas valsti iekaroja Džou valdnieki. Savu rīcību attaisnoja ar dieva dotām tiesībām valdīt. Džou Ķīnā valdīja 900 gadus. Pārvaldes nodrošināšanai viņi radīja feodālu sistēmu. Valdnieks nodeva dižciltīgajiem pārvaldē daļu savas zemes, par to prasot pildīt dienestu. Džou dinastija pastāvēja līdz 256. g. pr. Kr. Džou dinastijas valdīšanas laikam raksturīga stingra pārvalde, nodevu iekasēšanas sistēma. Ķīnas kultūra izplatījās Mongolijā, sasniedza Jandzi. Lai nodrošinatu pārvaldi, Džou radīja birokrātiju, kas nesastāvēja nevis no dižciltīgajiem, bet gan no zinātniekiem, skolotājiem, kuri ceļoja pa valsti un sniedza padomus. Viens no viņiem bija Konfūcijs (551. – 479. g. pr. Kr. ).
Konfūcija mācība veidoja Ķīnas sabiedrības morāli ētisko uzskatu sistēmu. Konfūcijs nedomāja par dvēseli, dievu, pēcnāves dzīvi – viņš mācīja kā uzvesties sabiedrībā ikdienā. Konfūcija mācība bija īpaši populāra augstākos slāņos. „ Ja,- rakstīja Konfūcijs – parvaldīt tautu ar likumiem un uzturet kārtību ar sodu palīdzību, tauta centīsies izvairīties (no soda) un nejutis kaunu.…