Tiesību avota jēdziens un veidi

Lai varētu sākt runāt par tiesību avotiem, to klasifikāciju un veidiem, vispirms jānoskaidro, kas vispār ir tiesību avoti. Tiesību avoti ir oficiāli atzīta tiesību normu, tas ir (turpmāk t. i.), uzvedības noteikumu, noteikšanas, nostiprināšanas un izpausmes forma, kas pastāv un darbojas valstī. Tiesību normu satura ārējās izpausmes un nostiprināšanas veidi. Tie ir objektīvo tiesību formas un veidi, pamats, uz kura attīstās tiesības. Tiesību avoti kalpo par pamatu juridisko lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Jēdzienu „tiesību avoti” var izprast šaurākā un plašākā nozīmē. Ar šo jēdzienu plašākā nozīmē izprot visus tos ietekmējošos faktorus, kuri ietekmē objektīvo tiesību veidošanos – juridiskā literatūra, tautas uzskats, vispārējā tiesiskā apziņa, tiesu prakse, īpaši judikatūra. Jēdzienu šaurākā nozīmē izprot kā tiesību piemērotājam saistošus priekšrakstus, kuri piemērojami tiesību strīda izšķiršanai, kur noteicošais ir likums. Tieši ar atbilstošā likuma piemeklēšanu uzsākama gadījuma juridiskā analīze un normas piemērošana. Tiesību avotu izpratni ietekmē tiesu sistēmas piederība noteiktai tiesību saimei, sabiedrībā valdošā tiesību izpratne un tiesību sistēmas vēsturiskā attīstība. Tāpēc katrai valstij ir sava izpratne un mācība par tiesu avotiem. Zināšanām par tiesību avotiem ir izšķirošā loma tiesību piemērotājā darbā. Ja viņš nespēj atpazīt, kas attiecas uz izšķiramo gadījumu, tad nevar tās pareizi piemērot un atrisināt lietu. Tāpēc galvenais tiesību piemērotāja uzdevums ir gan izprast, gan zināt, kur un kā atrast tiesības.