Tiesību avoti (formas)

1. Tiesību avota jēdziens.

Termiņš "tiesību avoti" plašu izplatību guva XIX gadsimtā. Tā izcelsme gan tiek saistīta ar daudz senākiem laikiem. Pirmo reizi šo terminu esot lietojis romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, nosaucot XII tabulu likumu par fons omnis publici et privatique iuris (avotu visām publiskajam un privātām tiesībām).
Nereti tiek atzīmēts, ka termins "tiesību avots" nav īpaši sekmīgs un tā vietā tiesību teorētiķi piedāvā lietot terminu – "tiesību forma". Tomēr es uzskatu, ka termins "tiesību avoti" ir saprotamāks un ir "dziļāk iegājies". Tāpēc arī turpmāk es izmantošu tieši šo terminu.
Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. I.Krastiņš savā skaidrojošajā vārdnīcā "Tiesību teorijas pamatjēdzieni" tiesību avotu skaidro kā "specifisku valstiskās gribas izpausmes veidu, ar kura palīdzību griba kļūst par tiesībām".
Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tēlainu izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas. Ne velti XIX gadsimtā sākumā kāds vācu jurists, uzsverot tiesību avotu nozīmību, secināja, ka: "Tiesību čaumala ir jurisprudences kodols".…