Termins “tiesību avoti” (lat. val. - fontes iuris) ir pazīstams kopš Romas laikiem. Romiešu vēsturnieks Tits Līvijs savos rakstos pirmos romiešu rakstītos likumus, t.s. divpadsmit tabulu likumus, nosaucis par “visu publisko un privāto tiesību avotu” (fons omnis publici et privatque iuris).1 Tātad pēc Līvija domām “tiesību avots” ir pamats un sākums, no kura iesākās tiesību attīstība un vēlāk izauga milzīgā romiešu tiesību sistēma. 2 Tādi romiešu tiesību avoti ir paražu tiesības, tautas sapulču likumi, senāta lēmumi u.c., no kuriem tad kā no tiesību izcelšanās formām turpmākajā attīstības gaitā izveidojas obligātās juridiskās normas.
Tiesību avots ir speciāls juridisks termins tiesību ārējo formu apzīmēšanai, tas, no kurienes var “uzzināt” tiesību normu saturu.3
Tiesību avots norāda ar kādiem paņēmieniem valsts izsaka iedzīvotāju gribu normatīvajos aktos. Tiesību avoti ir tiesību ārējā forma, un Latvijā, līdzīgi kā visās romāņu - ģermāņu tiesību sistēmās, tie galvenokārt ir normatīvie akti, taču pasaules tiesību sistēmās ir sastopami arī tādi tiesību avoti kā paražu tiesības, tiesu precedenti, reliģiskās mācības, tiesību doktrīnas, tiesību principi.4
…