11. variants
1.Gnozeoloģijas un metodoloģijas analīžu būtība, specifika un funkcijas
2.Kādus Dieva eksistences argumentus Jūs ziniet? Raksturojiet tos.
3.”Tādēļ, ka cilvēks nevar izzināt pasauli ārpus sajūtām, tad arī pasaule neeksistē ārpus sajūtām un pasaule ir mana sajūta”. Kur ir dotā apgalvojuma kļūda?
4.Kā ikviens cilvēciskas darbības objekts, arī filozofija mainās un uzlabojas. Tādēļ viena laika filozofiska patiesība atšķiras no citas. Nekādas absolūtas un mūžīgas filozofiskas patiesības nevar būt. Vai Jūs piekrītat šim apgalvojumam? Argumentējiet savu tbildi.
1. Gnozeoloģijas un metodoloģijas analīžu būtība, specifika un funkcijas
Kopš seniem laikiem filozofija, lai kaut ko pētītu, ir pievērsusi ļoti lielu uzmanību metodei jeb ceļam, kas ved pie attiecīgā priekšmeta.1 Analizēdama sakarību starp feminismu un metodoloģiju, Hārdinga (Tessa Harding, 1987) piemin trīs saistītus jēdzienus: metodi, metodoloģiju un epistemoloģiju. Viņasprāt, metode ir «pierādījumu vākšanas paņēmieni», metodoloģija - pareiza pētniecības gaitas teorija un analīze, bet epistemoloģija - izziņas teorija, kas pēta tādus jautājumus, kā «Kas var zināt?» un «Kādiem kritērijiem jāatbilst uzskatiem, lai tos varētu atzīt par zināšanām?» Sadalot šos savstarpēji saistītos jēdzienus, Hārdinga rada labu pamatu pārdomām par daudzveidīgo metodoloģiju un to pamatā esošo zinātnes filosofiju atbrīvojošo lomu daudzveidības pētījumos. Viņa to panāk, atgādinot lasītājam to pašu, ko tik uzstājīgi pamatoja Kūns (Kuhn, 1970) - ka specifiskās zinātniskās metodes pašas izriet no to pamatā esošā pasaules uzskata un atspoguļo to, ka pasaules uzskats ne vien nosaka metodes izvēli, bet arī metodes atbilstību, problēmas izvēli un datu interpretējumu.2
Laiki mainās un ne jau viss konkrētais saturs, ko devuši klasiķi ir viennozīmīgi labs arī mūsdienās. Kristiešiem, piemēram, noteikti nevar būt pieņemami Kanta mēģinājumi nomainīt Dieva baznīcu ar pozitīvistiski orientēto baznīcu, kuras pielūgsmes objekts ir empīriskā zinātne, daudzās, jo sevišķi postkomunistiskajās sabiedrībās, nekad nebūs cieņā Marksa tendence paša izstrādāto sociālo zinātņu pētniecības metodoloģiju lietot kā līdzekli komunistiskās sabiedrības nopamatojumiem utt. Taču ir arī kaut kas noturīgs – metodoloģija, kas kā paliekoša zinātniska vērtība spēj dzīvot no konkrētiem laikmetiem, no konkrēta satura relatīvi neatkarīgu dzīvi, metodoloģija, ar kuras palīdzību jau klasiķi sekmīgi risinājuši sociālo norišu radītās problēmas…
