Lai labāk izprastu tiesību normas jēdzienu, jāpiemin semantiskie
lauki. Tas nepieciešams ņemot vērā normas (vispārējā) un tiesību normas (konkrētā) attiecības, t.i., attiecinātu sākumā teikto uz citām normām.
Ņemot vērā, ka tiesību norma var atrasties attiecībās ar dažādiem elementiem, tā var būt pamatatzinums dažādām tiesiskām parādībām.
Tiesību normu nevar izmantot sabiedrisko attiecību kārtošanai bez juridisko lēmumu starpniecības.
Tiesību norma nosaka uzvedības robežas (rāmjus) iedzīvotājiem, dažādām organizācijām, amatpersonām, visiem subjektiem, kas par sabiedrībai nozīmīgo sabiedrisko attiecību dalībniekiem.
No visām esošajām sociālājām regulām tiesību normai ir vislielākais spēks kura galvenais cēlonis ir tas, ka šīs regulas garantē valsts.
Lielā mērā tiesību normu obligātumu nodrošina to soda sankcijas. Tās atņem vai ierobežo tiesībpārkāpējam noteiktus labumus (ierobežo brīvību), uzliek noteiktus pienākumus, paredz nosodījumu (rājienu, brīdinājumu).
Tiesību normas iedala: 1) vispārējās regulēšanas normās, kas nosaka pozitīva rakstura tiesības un pienākumus, tās sastāv no hipotēzes (norādes uz nosacījumiem un nepieciešamību kautko darīt) un dispozīcijas (uzvedi`bas noteikuma, regulējamo attiecību subjektu tiesībām un pienākumiem);
2)tiesībsargājošās normā, kas nodrošina citu normu vai principu darbību,
kas nesatur sankcijas. Šīs normas ietver dispozīciju (norāda uz tiesībās aizliegto darbību) un sankciju (atbildības mērs par aizliegto darbību).
Tiesību normas iedala atbilstoši tiesību iedalījumam nozarēs: materiālās un procesuālās; publiskās un privātās; valsts tiesību, administratīvās; finanšu, krimināltiesību, civiltiesību u.c.
Normas var izdalīt arī no tā, kāda institūcija tās izdevusi: likuma norma, tiesībpamatotā akta tiesību norma u.c.
Atkarībā no normas darbības telpā izšķir vispārējas darbības un vietējas darbības tiesību normas.…
